Jaunā Rīgas teātra izrāde "Otello"

 Visbiežāk mums ir grūti atbrīvoties no savu priekšstatu gūsta, kas reizēm paļāvīgi, bet citreiz noliedzoši laupa iespēju jaunām atklāsmēm. Māras Ķimeles spēja atšķetināt vissarežģītākos dramaturģijas mezglus un pasniegt tos skatītājam skaidri izrādītā stāstā, ļauj ik vienam klātesošajam izdzīvot cilvēcisko attiecību krāšņumu emocionāli un ar vieglumu.

Režisore Māra Ķimele:

– Izrādē pavisam noteikti pieturēsimies pie Viljama Šekspīra teksta, tiesa, to nedaudz saīsinot, jo oriģinālajā variantā izrāde būtu piecas stundas gara, un tas būtu pārāk traki, tik ilgi neesam raduši skatīties.

Teātra valoda būs mūsdienīga, tomēr nebūsim vardarbīgi pret Šekspīru, savā spēlē atceroties arī to, ka viņa laikā bija izteikts spēles laukums. Svarīgākais izrādes vēstījums ir par mīlestību; redzēsim, kā Otello mainīsies, un Dezdemonas upuris, no vienas puses, nebija velts, jo finālā  Otello ir apskaidrots. Un Dezdemona šajā izrādē ir kā Kristus arhetips, jo viņa, ejot savu ceļu, paliek uzticīga mīlestībai.

Moris savu laimi iznīcina, notikumi ir traģiski, tomēr izrāde ir dodoša. Pat Otello zemiskās jūtas, jo greizsirdību nekā savādāk nevar nosaukt, aizved viņu pie izpratnes par mīlestības nozīmi un jēgu. Izrādē parādās arī kaut kas traks un galējs, bet teātrim piedien galējas izjūtas. Luga patiesi ir skaista un krāšņa, pateicoties, protams, lieliskajiem aktieriem, bet Andris Keišs Otello lomā ir nepārspējams.

Šo darbu gribēju iestudēt arī tādēļ, lai atgādinātu sev un citiem, ka jūtas un kaislības ir vienmēr – vai apkārt ir pārbagātība vai krīze. Mēs tik un tā trakojam, ciešam, krītam bezdibeņos un atkal paceļamies – tāpat kā Otello, kurš, būdams apsēsts ar savu kaisli un greizsirdību, tiecoties pēc savtīgiem mērķiem, beigās tomēr saprot, ka mīlestība ir dziļa un patiesa.