Ventspils laiks – dzīves ceļamaize. Intervija ar Raimondu Tigulu

Sniedzot nelielu interviju pirms koncerta, komponists uzsver, ka šajā īpašajā jubilejas reizē kopā ar draugiem un talantīgiem mūziķiem izspēlēs skaņdarbus, kas viņam ir ļoti personīgi stāsti.

Viens jubilejas koncerts izskanēja Rīgā, otrs – Ventspilī. Kāpēc tieši tāda izvēle?

– Šī izvēle ir izprotama, ja zina manu saikni ar šo pilsētu. Esmu mācījies Ventspils Mūzikas vidusskolā, un Ventspils kļuva par pirmo vietu manā dzīvē, kur sāku dzīvot patstāvīga cilvēka dzīvi. Kamēr šeit mācījos – tas bija no 1988. līdz 1992. gadam –, piedzīvoju savas dzīves saturīgākos gadus. Ākstījos tikai drusciņ (smejas). Bet, kopumā ņemot, es diezgan cītīgi apguvu mācību programmu. Ventspils laiks man iedeva pamatīgu ceļamaizi turpmākajai dzīvei. Mans mācību laiks šajā pilsētā sakrita ne tikai ar manas dzīves jaunu sākumu, bet arī Latvijas valsts neatkarības atgūšanu. Pateicoties dažādiem notikumiem, kas virmoja apkārt tam laikam, ieguvu savu stiprumu. Atmoda, Latvijas nacionālā neatkarības kustība – visi šie lielie notikumi valsts līmenī sakrita arī ar manu pieaugšanu. Mans laiks, kad apsēdos pie baltas lapas, lai sāktu savu dzīvi rakstīt, sakrita ar pārmaiņu laiku, kaut ko absolūti jaunu. Un tas viss, protams, ir atstājis tādu pamatīgu nospiedumu manī, turklāt vēl joprojām, jo tas bija ļoti jaudīgi. Biju prom no ģimenes, viens pats jaunā vidē. Arī skolotāji, kas ienāca manā dzīvē, iedeva pareizo virzienu. Tādēļ tas ir tik pašsaprotami, ka koncerts notiek šeit. Un, protams, arī pati koncertzāle, kas vilina. Katru reizi, kad braucu uz Ventspili, klausos vienu mūzikas ierakstu, kas man saistās ar šeit pavadīto laiku. Starp citu, tas ir mans noslēpums, kas tas ir par ierakstu, un to neatklāšu, bet intrigai varu piebilst, ka tas jūs noteikti pārsteigtu. Neatklāju to tāpēc, ka nedaudz baidos – ja izstāstīšu, man šī īpašā sajūta zudīs.

Jums patīk svinēt dzimšanas dienas?

– Mani tuvākie draugi zina, ka neesmu liels dzimšanas dienu svinētājs. Bet šoreiz – sagaidot savu jubileju – sapratu, ka ir pienācis brīdis satikties. Galu gala pa šiem gadiem ir sakrājušies mūzikas darbi, un šajā svētku programmā izskanēs tikai tie skaņdarbi, kuri man pašam ir ļoti nozīmīgi. Turklāt uz skatuves būšu kopā ar sev tuviem cilvēkiem, ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu strādājis: diriģents Māris Sirmais – tas bija cilvēks, kas mani pamudināja rakstīt skaņdarbus koriem, ērģelniece Iveta Apkalne, ar kuru kopā atklājām šo brīnišķīgo koncertzāli un esam satikušies Dziesmu svētkos, diriģents Mārtiņš Klišāns ar Rīgas Doma zēnu kori, Valsts Akadēmiskais koris Latvija un Nacionālais simfoniskais orķestris. Tie visi ir fundamentāli Latvijas kultūras balsti. Man ir liels gods un prieks būt kopā ar viņiem un spēlēt jubilejas koncertus, sagaidot savu dzimšanas dienu.

Jau rīt izskanēs ventspilnieku ilgi gaidītais koncerts – vai varat sniegt nelielu ieskatu, kas skatītāju sagaida?

– Kā jau iepriekš esmu minējis, katrs mans skaņdarbs ir ļoti personīgs stāsts un ar lielu nepacietību pats gaidu šo koncertu, kurā kopā ar saviem labiem draugiem un izciliem mūziķiem saviem skatītājiem šos stāstus stāstīsim, lai gan nereti tos tā arī līdz galam neizstāstu. Koncertā izskanēs arī skaņdarbi no koncertzāles Latvija atklāšanas koncerta – kora dziesmas, kuras man ir ļoti nozīmīgas.

Pieminējāt koncertzāles Latvija atklāšanas koncertu. Kādas sajūtas jums raisās, kad esat uz šīs skatuves Ventspilī?

– Man katrs koncerts – vai tas būtu koncertzālē Latvija, vai Tiguļkalnā, kas atrodas starp diviem Talsu pakalniem – Tiguļu kalnu un Sauleskalnu, – nāk līdzi ar emocionālu bagāžu. Mana ģimene to noteikti zina vislabāk: es par katru koncertu pārdzīvoju, neatkarīgi no vietas, kur muzicēju – vai tā būtu maza koncertzāle, vai tā būtu liela telpa. Jebkuru uzstāšanos uztveru ar vienādu atbildību. Bet nenoliedzami, ka šo koncertu koncertzālē Latvija gaidu ar lielu nepacietību – un tas prasa no manis ne tikai laiku sagatavoties iznācienam uz skatuves, bet iesaistīties arī organizatoriskajā darbā. Paldies manai sievai Kitijai, kura arī ļoti daudz palīdz man šajā ziņā, lai gan ikdienā tāpat ir ļoti aizņemta savā darbā. Vienmēr savā dzīvē līdz šim esmu vadījies no vārdiem, ko savā laikā mans tētis bieži vien sacīja: ja vēlies kaut ko izdarīt ļoti kārtīgi un labi, tad tev pašam tas ir jādara. Jā, piekrītu, šī mana īpašība – pedantisms – reizēm traucē, bet esmu pieradis visu darīt pēc savas kārtības.

Jubilejas reizē vajadzētu runāt tikai par visu jauko un gaišo, tomēr nevar arī nepavaicāt, kā jums kā radošam cilvēkam klājas šajā laikā, kurā mēs visi dzīvojam? Esat kļuvis trauslāks?

– Šis laiks man ir milzīgs satricinājums, kā jau jebkuram. Skatoties uz to, kas notiek pasaulē, tas nevar atstāt mani vienaldzīgu. Bieži sazvanos ar saviem draugiem, tostarp arī ar mūziķiem no Gruzijas, Armēnijas. Mana šā brīža vissmagākā atziņa ir tāda, ka cilvēce tik ilgi apdzīvo šo zemi, nemitīgi runā par attīstību, dinamiku, bet tajā pašā laikā paraugoties uz apkārt notiekošo, ir tikpat skaidrs, ka kaut kādā ziņā mēs neattīstāmies nemaz. Ja sabiedrība attīstītos pareizajā virzienā, tad taču vajadzētu novērot izaugsmi, bet, paraugoties visapkārt, diemžēl nākas secināt, ka nekas jau nav mainījies. Tas ir sāpīgi – jo tu vari rakstīt bezgala daudz skaistas mūzikas, gleznot skaistas gleznas, iestudēt vislabākās izrādes un rakstīt visbrīnišķīgākās grāmatas, tomēr tas nekur nav aizvedis. Man tas ir nesaprotams process. Manā skatījumā, šādai attīstībai nav dižas jēgas. Bet apzinos, ka man šajā pasaulē ir jādzīvo un maksimāli daudz pašam ar sevi jāstrādā, kur arī darba netrūkst (smejas).

Kurš radošais projekts pēdējā laikā jūs spējis ieintriģēt un pārsteigt?

– Šobrīd, kā zināms, notiek Noras Ikstenas romāna Mātes piens ekranizācija. Es šo filmas stāstu esmu papildinājis ar speciāli pielāgotu mūziku, kas izskanēs orķestra Sinfonietta Rīga izpildījumā. Piedāvājums rakstīt mūziku filmai bija ļoti negaidīts, tomēr es labprāt tam piekritu. Radošais process bija emocionāls ne tikai stāsta dēļ, bet arī tāpēc, ka romāna notikumi sasaucas ar šobrīd apkārt notiekošo. Darba process man, rakstot mūziku filmai, sakrita tieši ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un arī filmas sākumā ir Otrā pasaules kara epizode ar krievu karavīriem, tas procesu padarīja ļoti emocionālu. Man nepatīk pārāk daudz atklāties par saviem nākotnes plāniem, gaidīsim nākamā gada februāri, kad paredzēta filmas pirmizrāde.

Ko jūs pats sev vēlētos novēlēt savā dzimšanas dienā?

– Lielu gandarījumu man vienmēr spēj sagādāt neizskaidrojami sakritības brīži manā dzīvē: satiekos pēkšņi ar cilvēkiem, ar kuriem man vajag satikties un kas pēc tam manā dzīvē nospēlē nozīmīgu lomu. Man ir viens stāsts. Es uzrakstīju dziesmu, kas cita starpā izskanēs arī rītdienas koncertā. Skaņdarbs ir veltīts manam tētim, kurš diemžēl aizgāja 1996. gadā. Tas manā dzīvē bija ļoti smags posms, jo viņš ļoti atbalstīja manus centienus. Tikko mūsu ģimene bija iegādājusies zemnieku saimniecību, un pēkšņi palikām bez lielākā balsta. Ķēros klāt visiem darbiem, tostarp arī braucu ar traktoru, kas man nebija nekāds jaunums, jo līdz 25 gadu vecumam to darīju katru vasaru. Protams, mēs ar mammu divatā vairs nevarējām to saimniecību pavilkt. Pamazām no šīs ieceres vajadzēja atteikties. Tajā laikā uzrakstīju dzejoli angļu valodā, veltījumu tētim. Pēc desmit gadiem uzrakstīju šī dzejoļa skaņdarbu korim Kamēr, kur pats arī spēlēju to apaļo instrumentu – hang. Dziesma brīnumainā kārtā aizceļoja uz Ameriku un nonāca kāda kora rīcībā. Es tiku uzaicināts uz Mineapolisu, kur uzstājos Koru kongresā. Tajā kongresā noslēdzu līgumu ar prestižu Amerikas izdevniecību, kas izteica vēlmi izdot manu dziesmu, jo izdevniecība uzskatīja, ka Amerikā šī dziesma varētu uzrunāt daudzus klausītājus. Pagāja vēl kāds laiks un es uzstājos Ņujorkā Kārnegija zālē ar šo dziesmu, kas bija tapusi manā grūtākajā un smagākajā dzīves posmā. Es gribu novēlēt sev pēc iespējas vairāk šādu nejaušību mirkļu, kad manas dziesmas viegli aizceļo pasaulē.