Klāt «Prāta vētras» muzikālā «brāzma»

Jau iemīļotas melodijas, kā arī dziesmas no jaunākā albuma būs dzirdamas koncertos piecās Latvijas pilsētās, tostarp arī 13. augustā Ventspilī, Reņķa dārzā. Neilgi pirms koncertturnejas Ventas Balsij bija iespēja sarunāties ar Prāta vētras ģitāristu Jāni Jubaltu.

Sākas koncerttūre Gads bez kalendāra. Ar kādām izjūtām gaidāt šo notikumu?

– Atklāti sakot, esmu nedaudz satraucies. Šorīt kā reiz Jelgavā braucu garām pļavai, kur tiek būvēta skatuve. Ir svētku gaidīšanas sajūta!

Mūsu Latvijas tūre ir kā olimpiskās spēles, jo tā sanācis, ka kovida un citu pasaulē sekojošu notikumu dēļ koncerttūre ir reizi četros gados. Pēdējā tūre mums bija 2018. gadā, un tad uz laiku viss apstājās.

Pēc kādiem principiem izlemjat, kurās Latvijas pilsētās koncertēt?

– Lielākoties pēc pašu pieredzes un braukājot pa koncertiem. Izvēlētās vietas vienlaikus ir iespēja cilvēkiem arī no mazākām pilsētām un novadiem apmeklēt koncertu pēc iespējas tuvāk savai dzīvesvietai kādā no lielajām pilsētām. Paskatoties uz Latvijas karti, ar koncerttūri Gads bez kalendāra būsim aptvēruši visus Latvijas reģionus. Runājot par Kurzemi, Ventspils un Liepāja ir kā viens krasts, tāpēc šogad koncerts notiks Ventspilī, bet Liepājā – nākamgad.

Kā tiek pieņemts lēmums par koncerta repertuāru?

– Atbildot īsi, tas ir grūti. Šis mums parasti ir viens no grūtākajiem lēmumiem. Nav lielu cīņu, taču katrs gribam repertuārā iekļaut kādu sev tuvu dziesmu, kuru patīk spēlēt un kura kopainā liekas iederīgāka. Pamatprogrammu saliekam līdz aptuveni 85%, iekļaujot dziesmas, bez kurām tiešām nevaram iztikt. Ir tā saucamie Prāta vētras stūrakmeņi, kas ir grupas vēstures pamatā. Šoreiz, veidojot repertuāru, programmā esam paredzējuši laiku vienai divām dziesmām, kuras katrā koncertā varam pamainīt, lai klausītājiem ir interesantāk. Zinu, ka ir cilvēki, kas brauc ne tikai uz vienu, bet arī uz diviem koncertiem. Šogad aiz strīpas palika daudz dziesmu, taču, neskatoties uz to, būs gan jaunās dziesmas no albuma Gads bez kalendāra, gan arī vecās labās Prāta vētras dziesmas. Būs interesanti!

Ukraiņiem, kurus uz Latviju atvedušas bēgļu gaitas, koncerta apmeklējums būs bez maksas. Lūdzu, pastāstiet vairāk par šo iniciatīvu.

– Īstenojam to tāpēc, lai cilvēkiem, kas atbraukuši uz Latviju, bēgdami no kara Ukrainā, ikdiena kļūtu kaut nedaudz vieglāka, lai būtu iespēja kaut uz brīdi atslēgties no tām šausmām, kas notiek Ukrainā. Bet mēs neesam vienīgie, kas tā dara.

Savulaik bieži braucām uz Ukrainu koncertēt, bijām tur arī šogad, neilgi pirms kara. Ukrainā mums ir liela auditorija, un noteikti kāds no tiem cilvēkiem ir Latvijā. Tā kā vismaz kādai daļai ukraiņu pašreiz finansiālu iemeslu dēļ, visticamāk, nav iespējams doties uz koncertu, esam raduši iespēju, lai ikviens no viņiem varētu nākt un klausīties dziesmas, kuras viņi jau zina un kuras esam spēlējuši arī Ukrainā.

Neilgi pirms koncerttūres esat laiduši klajā videoklipu albuma Gads bez kalendāra tituldziesmai, kas tapusi kopā ar mūzikas grupas Tautumeitas dalībnieci Asnati Rancāni. Lūdzu, pastāstiet par videoklipa ideju un tā tapšanu.

– Viss sākās kovida laikā ar domu, ka mums vajag nonākt līdz savam klausītājam. Sākotnēji bija plāns uztaisīt videoklipu vienai dziesmai, taču beigās nolēmām uzfilmēt visu albumu koncertfilmā Gads bez kalendāra. Tas bija ļoti interesants un aizraujošs process. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tobrīd bija spēkā kovida ierobežojumi, ko nācās stingri ievērot.

Dziesma atspoguļo laiku, ko pavadījām, to gadu bez kalendāra, un ne tikai vārdos, bet arī sižetā. Pilsētas vide, nemitīgā steigšanās un straujais dzīves ritms sasaucas ar to, ka ir jāatrod laiks mieram. Lai gluži kā pastaigā vari mierīgi izsoļot cauri visam. Asnate Rancāne no Tautumeitām šajā videoklipā, manuprāt, ir ļoti interesantā ampluā kā solo dziedātāja.

Prāta vētras koncerti vienmēr ir spilgti ne tikai muzikālā izpildījuma, bet arī skatuviskā noformējuma dēļ – liela skatuve, gaismu starmeši, unikāla scenogrāfija. Kā notiek šis darbs?

– Par to liels, liels paldies ir jāsaka mūsu vizualizāciju ģeneratoram Kasparam Rogam, kurš ap sevi ir pulcinājis cilvēkus, kas viņa idejas un vīzijas spēj realizēt.

Liels apjoms dažādu vizualizāciju tika sagatavotas, plānojot koncertfilmas uzņemšanu, un šobrīd to visu pielāgojam lielajam koncertam. Tas ir sarežģīts un darbietilpīgs process.

Lai vienkāršāk saprast tehnisko pusi – ikkatrai bildei, kas ir redzama uz ekrāniem, precīzi jāsakrīt ar mūziku, ko spēlējam kā grupa, ar gaismas režiju, kas arī tiek pakārtota gan krāsu toņiem, gan pašam vizuālajam materiālam pēc būtības, un ar skaņu. Tiek izmantots tā dēvētais time codes, kas vienkāršā valodā ir kā metronoms, kas to visu sinhronizē. Koncerts tiek veidots kā šovs, kā izrāde. Līdz ar to, arī plānojot programmu un repertuāru, mēs esam pakārtoti visam šim kompleksam, kas ir saistīts ar gaismām, ar videoprojekciju, ar skaņu un arī mūsu pašu dziesmu izpildījumu, un tāpēc lielajos šovos reizēm ir grūti kaut ko mainīt. Tā ir liela mašinērija. Iespējams, vienkāršāk to izprast, salīdzinot ar teātra izrādi. Koncertšovu iestudēšana notiek līdzīgi – ļoti liels skaits cilvēku vienoti strādā kopīgam mērķim. Uz vietas parasti ir montāžas busiņš, jo viss iepriekš sagatavotais ir jāsinhronizē ar šovu un jāmontē dzīvajā. Uz vietas strādā arī videoinženieri kopā ar videooperatoriem. Līdz tam, lai cilvēks, atnākot uz koncertu, to visu varētu izbaudīt, ir pamatīga darbošanās.

Vai ir kāds interesants gadījums vai īpašs notikums, kas saistās ar kādu no koncertiem Ventspilī?

– Zinu, ka Mārim iepriekšējā koncertā bija interesants gadījums. Vakarā, kad saule noriet, skatuves grīda paliek mitra un kļūst nedaudz slidena. Koncerta otrajā daļā mēs nospēlējām dziesmu, un pēc iziešanas uz mēles atpakaļceļā uz skatuvi Māris kādam no faniem gribēja iedot pieci. Stiepjot roku, viņš saprot, ka kājas ir paslīdējušas, un tajā brīdī galvā jau vizualizē, kā lēni nokrīt no skatuves, iespējams, kaut ko salauž un tālāk vairs netiek. Tas notika ļoti ātri, vienā sekundē viņš jau bija zem skatuves, pie tā dēvētajiem podestiem. Viņš skrēja atpakaļ gar skatuves malu, apsargs rāda un saka, ka neviens tur nedrīkst atrasties. Māris izmisis atbild, ka ir mākslinieks un ka viņam ir jātiek uz skatuvi. Tajā brīdī tas nebija smieklīgi, bet tagad to atceramies ar smaidu. Smejam, ka varēja palikt publikā un finālā nemaz neuznākt uz skatuves. Bet tobrīd mēs to pat īsti nepamanījām, jo sākās cita dziesma un viņam sākumā laikam nebija jāspēlē.

Vai jums patīk koncertēt Ventspilī? Kāda ir Ventspils publika, un kā vērtējat koncerta tradicionālo norises vietu – Reņķa dārzu?

– Viss ir fantastiski! Pirms divām nedēļām biju Ventspilī. Un jāsaka godīgi – vienmēr priecājos par pārmaiņām, kas Ventspilī notiek. Ar nepacietību gaidu, kad kopā ar bērniem aizbrauksim uz VIZIUM. Pabraucot garām, nopriecājos, cik skaisti tas izskatās!

Man ļoti patīk arī Reņķa dārzs. Vietā, kur parasti atrodas skatuve, tas ir kā dabas amfiteātris. Ļoti patīkami, ļoti omulīgi. Es pat teiktu, ka tur ir tāda kā koncertu mājas sajūta.

Kā jūs kā grupa organizējat radošo procesu, strādājot pie jaunām dziesmām?

– Agrāk kopīgi visu sākām no nulles, taču pēdējā laikā katrs individuāli strādājam pie idejām un pēc tam kopā tās apstrādājam. Kovida laikā jaunās idejas sūtījām cits citam čatā, ierosinājām, ko vajadzētu mainīt, ko ne, un pēc tam to visu sūtījām producentam. Līdz ar to tā saucamais Prāta vētras breinstormings (no angļu valodas brainstorm – prāta vētra), strādājot pie jaunā albuma, izpalika, jo viss notika attālināti. Ļoti pietrūka tā posma, kad, strādājot kopā studijā, ir tā pirmā emocija, kad pašam šķiet, ka varētu labāk, bet komanda saka, ka šis bija ģeniāli, super. Turpretī, sēžot viens pats mājās un entās stundas sarakstot vairākas versijas, domājot, kā būtu labāk, kā ne, sāc ielaist sevī šaubas.

Mūsu gadījumā labāk strādā enerģijas un vētras kopums kā grupa, kā viena roka, pieci pirksti, savelkot dūrē un tik un priekšu!

Kāds Prāta vētrai ir skats nākotnē?

– Nākotne ir lielais nezināmais, domāju, kā mums visiem. Mēs diemžēl nevaram ne prognozēt, ne ietekmēt lielo pasaules gājumu. Tas, ko neesam izdarījuši, – neesam vēl uzfilmējuši Mītavnieka piedzīvojumi filmu. Varbūt tam ir pienācis īstais laiks.