Mirkli pirms festivāla Ventspils Ērģeļu dienas saņēmām ziņu no Mūzikas bibliotēkas vadītājas Ingas Aulmanes. Komponists Rihards Dubra pasniedzis apjomīgu dāvinājumu – ērģeļmūzikas notis. Dodamies ciemos. Blīvajā darbu grafikā satikšanās mirklim atvēlēta puse stundas.
No kurienes tik daudz nošu?
– Jau 22 gadus es katru vasaru braucu uz Austriju, piedalos meistarklasēs, strādāju ar studentiem. Tur es esmu iepazinies ar dažādiem cilvēkiem. Viens no tiem ir tāds vīrs gados, kurš ir absolūts nošu fanāts un arī labdaris. Viņš staigā pa izdevniecībām un skatās notis, kuras nav izpārdotas, tā kā visi viņu pazīst, viņš ļoti bieži tās notis vienkārši dabū – tāpat. Un tad man pēkšņi ir zvans no eksprespasta: Jums sūtījums. Es neko neesmu pasūtījis! Atnāk milzīga kaste, pilna ar notīm. Skatos, kas ir vajadzīgs Mūzikas akadēmijai, kas Ventspils Mūzikas bibliotēkai. Viņš diezgan daudz sūta arī garīgo mūziku, to piedāvāju baznīcu bibliotēkām.
Ventspils gadījumā tās ir ērģeļu notis?
– Pamatā, jā. Mums taču tagad ir varens instruments, mums ir ērģeļu klase un skolēni, kas mācās. Es teiktu, ka šeit māca labākie Latvijas ērģeļu pasniedzēji – Kristīne Adamaite, Ilze Reine. Arī instrumentālistiem es esmu šo to atvedis, tādu, kas ir skolas līmenī, lai nav par grūtu.
Cik sena ir jūsu sadarbība ar Ventspils Mūzikas vidusskolu?
– Šī ir sestā sezona, kopš es te strādāju.
Tātad esat pieredzējis pārcelšanos!
– Jā, pirmos gadus es strādāju Biznesa centra telpās krastmalā Ostas ielā 23.
Ko jūs mācāt?
– Es pasniedzu priekšmetus, kas atbilst manai specialitātei, kompozīciju jeb mūzikas rakstīšanu un harmoniju jeb mācību par akordiem, kas ir ļoti eksakts priekšmets. To var salīdzināt ar matemātiku mūzikā. Skolēni parasti ir ļoti neapmierināti, jo ir daudz jārēķina.
Par sava lieldarba Pasaules radīšana pirmatskaņojumu, kurš 24. aprīlī izskanēja Rīgas Svētas Marijas Magdalēnas baznīcā, jūs teicāt: Man ļoti, ļoti gribētos, ka es ar mūziku varētu radīt jaunu pasauli, kurā nav melu. Manuprāt, to bēdīgo situāciju, kurā visa pasaule patlaban atrodas, visspēcīgāk ir iniciējuši tieši meli. Jūs ar saviem darbiem dodat pienesumu mieram pasaulē?
– Man ļoti gribētos, ka tas tā būtu. Rakstot domāju par to, bet es arī labi apzinos, ka tīri fiziski un praktiski to nespēju. Es jau varu uzrakstīt n-tos skaņdarbus, bet, vai tāpēc Krievija nešaus vai pārstās šaut? Nu, nebūs tā. Tik daudz, ka varbūt es kaut ko uzrakstu tādu, kas kādam satrauktam prātam varbūt rada mieru vai vismaz kādu mirkli patīkamu izjūtu. Tik daudz es apzinos, ka es to spēju. Gribētos cerēt, ka es varu vairāk, bet realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Vai jūsu dzīvē aktuāls ir jautājums, cik ir klausītāju jūsu radītajiem skaņdarbiem?
– Jā. Ir komponisti, kam tas nav svarīgi, esmu dzirdējis arī dažus kolēģus tā sakām, bet, kā jebkurš mākslas veids, arī mūzika bez auditorijas, bez baudītāja ir mirusi. Nu, kāda jēga man uzrakstīt veselu kaudzi skaņdarbu, kurus neviens nekad nav dzirdējis? Tas ir gandrīz pa tukšo. Var jau būt, ka kādreiz, pēc gadsimtiem, kāds atklās! Varbūt tieši skaitam nav nozīmes, es neskaitu, cik koncertos atnāk klausītāju (smejas), bet man ir svarīgi, lai šis adresāts būtu. Protams, ir patīkami, ja atnāk kolēģi un viņiem arī ir gājis pie sirds, tad tas ir tāds drusku augstāks novērtējums, jo kolēģi parasti ir ļoti kritiski. Dabīgi! Mēs taču katrs pats labāk zinām, kā vajag, vai ne!? (Smejas). Kad es rakstu mūziku, man adresāts vienmēr ir ļoti svarīgs. Vislabāk ir, ja es zinu, kur tas skanēs, vismaz pirmajā reizē. Vai tas būs Rīgas Doms, Lielais dzintars vai Ventspils koncertzāle. Vai būs liels sastāvs, kas spēlēs, vai mazs. Tas mūziku ietekmē. Ir vieglāk rakstīt, ja precīzi zina šīs lietas.
Esat lutināts ar pasūtījumiem un publikas atzinību. Vai studenti uzdod jums jautājumu: Kā līdz tam nonākt?
– Nezinu, vai es varētu atbildēt uz šo jautājumu. Es patiešām nezinu. Man kaut kā, paldies Dievam, ir tīri laimīgi veicies. Deviņdesmitajos pietiekami daudz mana mūzika tika spēlēta Anglijā, Francijā, Vācijā un citur. Tiklīdz kļuvām brīvi, man pilnīgi nejauši izveidojās veiksmīgs brauciens uz Franciju, un tur cilvēkiem iepatikās tas, ko es daru. Tad sāka nākt pasūtījumi, kas aizgāja uz Angliju un tālāk. 2000. gadā bija diezgan komiska intervija. Es biju uzrakstījis koncertu marimbai ar stīgu orķestri pēc vienas angļu sitaminstrumentālistes lūguma, kas tajā laikā bija tāda – viena no vislabākajām. Viņai ļoti gribējās, lai tas tiktu Latvijā izpildīts. Bija sarunājusi ar mūsu orķestri Rīgas kamermūzika, tagad tā ir Sinfonietta Rīga, diriģentu Normundu Šnē, ka viņa atbrauks šeit ar savu instrumentu un nospēlēs. Viņa atbrauc, uzreiz ir klāt avīze Diena ar interviju un viņai uzdod jautājumu: Nu, kā jūs tā nācāt uz tādām domām, Rihards jau nav tāds ļoti pazīstams komponists... Kā viņa sāka kliegt tajā brīdī! Kas jums te ir pa pīļu dīķi?! Viņu tak spēlē puse Eiropas! Kā jūs neko nezināt!? (Smejas.) Tā bija ļoti komiska situācija. Mazliet ļauni, bet es drusku izbaudīju to!
Apbrīnojami!
– Lai cik jocīgi nebūtu, es astoņu gadu vecumā sapratu, ka rakstīt mūziku ir tas, ko es gribu. Pēkšņi. Vienkārši vienu dienu sāku smērēt papīru un rakstīt kaut ko tādu, kas izklausījās pēc slikta Mocarta. Es esmu ļoti mērķtiecīgi uz to gājis, ar visām studijām, ar kursiem. Biju vienā no pašām pirmajām studentu apmaiņām – 1989. gadā biju mūzikas akadēmijā Čehijā, Brno pilsētā, kur varēju mazliet pie viena čehu profesora pamācīties. Mana ideja vienmēr ir bijusi: es daru maksimāli, cik vien labi varu, jo man patiešām patīk to darīt. Es arī skolēniem saku: Tu to vari darīt tad, ja tu patiešām bez tā nevari iztikt. Tas nav nekāds vieglais ceļš.
Kuri no jūsu kolēģiem Latvijā jūs uzrunā un iedvesmo, viņu radītā mūzika?
– Nu, protams, Pēteris Vasks, tur jau nav divu domu. Mums ir daudz ļoti labu komponistu, mēs brīžam viņus līdz galam nenovērtējam. Arī mans labs draugs, bijušais Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons raksta brīnišķīgu mūziku. Dabīgi – Ēriks Ešenvalds, ar kuru arī mēs esam labi pazīstami. Un, kas man šajā gadījumā patīk, – mēs esam latviski netipiski, jo parasti komponisti viens otru drusku tā kā grauž, bet mēs ar Ēriku galīgi nemaz ne. Var jau būt, ka tas ir arī citās specialitātēs tā, ka eksistē profesionālā skaudība. Man nekad tā nav bijis, bet es dažkārt esmu to drusku no citiem izjutis. Nu, gadās, visi esam tikai cilvēki.
No tādiem pavisam jauniem – Jēkabs Jančevskis ir ļoti spilgts. Domāju, viņš mums vēl daudz ko skaistu parādīs un uzrakstīs.
Ventspilī ir Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja. Šīs mājas direktorei Andrai Konstei kādā brīdī ir bijis tāds impulss, ka varbūt reiz varētu tapt arī Komponistu nams.
– Šīs runas esmu dzirdējis. Ar komponistiem ir tā, ka viņi ir tādi diezgan savrupi. Viņi katrs ielien savā alā un raksta savas notis, ārā negrib kāpt. Un tad, kad ir jādara kaut kas kopā, uz vienu mērķi ejot, teiksim – lai būtu šāds nams, tad kaut kā tie viedokļi nesaslēdzas. Sēžot alā, cilvēks atrod no socializācijas.
Ir viena daļa komponistu, kas labprāt piedalās pasākumos, kurus organizē Komponistu savienība. Jau kādus desmit gadus es esmu atgājis no tā visa nost, jo, lai man kolēģi piedod, man tur ir garlaicīgi. Es aizeju, un man šķiet, ka tēmas, par kurām viņi runā, ir pilnīgi nesvarīgas. Nezinu, kāpēc tā ir. Godīgi katru gadu samaksāju biedru naudu, un tā ir visa mana dalība Komponistu savienībā. Viņi rīko festivālu Latvijas Jaunās mūzikas dienas. Autori ir aicināti pieteikt darbus, un es parasti tur neko nepiesaku, tādēļ, ka mani pietiekami daudz spēlē. Ja es tur pieteikšos, tad, pēc idejas, es atņemu vietu kādam cilvēkam, kuru spēlē mazāk, kuram tā ir brīnišķīga iespēja parādīt, ko viņš pa gadu ir izdarījis. Jā, tādi interesanti ļaudis mēs esam.
Šajā pavasarī ir ražas laiks tam, ko esat sastrādājis aizvadītajos divos pandēmijas gados?
– Jā, tā ir. Tagad, sākot no aprīļa, ir dažādi pirmatskaņojumi. Kaut gan nevarētu jau teikt, ka pandēmijas laikā nekas nenotika. Piemēram, Rīgas Doma tagadējais mūzikas direktors, lieliskais ērģelnieks Aigars Reinis, viņš visu pandēmijas laiku baznīcā rīkoja koncertus, pat vairākas reizes mēnesī. Visi bija attālināti skatāmi. Diezgan liela daļa no tiem Doma baznīcas mājaslapā joprojām ir redzami.
Bet notiek arī tagad. Bija Liepājā pāris pirmatskaņojumi, svētdien bija Rīgā. Maijā jubilejas koncerts būs Rīgas Saksofonu kvartetam, ar kuriem es esmu gadiem sadarbojies, tādēļ man, pašam par brīnumu, ir diezgan daudz saksofona mūzikas. Tā tas pamazām iet uz priekšu.
Ko nozīmē – pasūtīt komponistam mūziku?
– Latvijā parasti cilvēki raksta projektus Valsts kultūrkapitāla fondam. Tā tiek apmaksāta jaundarbu radīšana. Vai, piemēram, šogad man bija sakrājušās idejas un gribējās uzrakstīt savu 3. simfoniju. Tagad ir Kultūrkapitāla fondam tāda Jaunrades veicināšanas stipendija. Pieteicos, un es to laimīgi dabūju. Līdz ar to šogad, ja man kāds kaut ko prasa, es saku – paldies, nākošgad es tev uzrakstīšu. Tā ir gana patīkama lieta, jo katru mēnesi vesela gada garumā tev maksā algu, tu vari neņemt pasūtījumus un uzrakstīt to, ko tu gribi. Protams, beigās ir jāiesniedz atskaite, vai tas atbilst tam, ko tu iesniedzi projekta sākumā. Es ceru, ka atbildīs! (Smejas.)
Kā jums tas notiek – ir darba grafiks vai arī gaidāt mūzu?
– Ja es gaidītu mūzu, man sen vairs neviens neko nepasūtītu. Ar mūzu ir tāpat, kā ar visām lietām. Mūziķiem un sportistiem ir ļoti daudz kopīgā. Instrumentālistiem katru dienu ir jāvingrinās, citādi pēc maza brīža neviens vairs nesauks spēlēt, jo viņš spēlēs slikti. Viņam jābūt formā, viņam ir jātrenējas. Tas pats ir ar mūzikas rakstīšanu. Jo vairāk tu raksti, jo vieglāk ir iesākt katru nākamo skaņdarbu. Tu visu laiku esi formā, tu visu laiku esi tāds uzķūnēts. Tās ir tādas profesionālisma lietas, ar gadiem izstrādājas visādi paņēmieni, veidi. Ja ir tēma, kas mani interesē, un esmu apņēmies darīt, es vienkārši sēžos, sāku kaut ko lēnā garā meklēt – un viss aiziet. Un vēl ir brīnišķīga lieta, kas veicina mūzas atnākšanu, un to lietu sauc dedlains. (Smejas.)
Mēdz gadīties tā, ka sēžat kafejnīcā, kaut kas atnāk un jums uzreiz ir jāpieraksta?
– Nav jāpieraksta. Tas arī ir treniņš. Apmēram līdz pusstundai mūziku orķestrim, tas ir, ap 100 cilvēkiem, es spēju paturēt galvā. Man no dzimšanas nav absolūtās dzirdes, bet es to esmu uztrenējis, arī to var. Mans profesors Ādolfs Skulte, pie kā es mācījos, man savā laikā tādu brīnišķīgu padomu deva – neuzrakstīt jau izdomātu domu līdz galam, iet gulēt, tad no rīta, atsākot darbu, pabeidzot izdomāto būsi jau iestrādājies un nebūs jādomā, ko tālāk, tas vienkārši notiks. Brīnišķīgs padoms, es tam sekoju. Es varu vakarā aiziet mierīgi gulēt, neuztraucoties, ka kaut ko aizmirsīšu. Es neaizmirsīšu. Vai arī tas ir bijis kaut kas nevērtīgs, slikts. Es nekautrējos mest ārā darbus, par kuriem man liekas, ka nav izdevušies. Nevajag to vairot, to slikto mūziku. (Smejas.)
Kā tas nākas, ka astoņu gadu vecumā nolēmāt kļūt par komponistu? Augāt mūziķu ģimenē?
– Mans tēvs spēlēja klavieres un ģitāru pēc dzirdes, viņš notis nepazina, viņam bija absolūtā dzirde. Mums bija mājās klavieres, kaut arī neviens nebija mūziķis. Mūsdienās mans tēvs būtu datoriķis, bet tajos laikos, 60. gados, viņš bija skaitļojamo mašīnu tehniķis. Slimības dēļ viņš ļoti ātri nomira, man bija četri un viņam tikai 28 gadi. Līdz skolai es augu savā vaļā laukos. Es esmu tāds ļoti dīvains produkts. No tēva puses latgalietis, no mammas – kurzemnieks. Tāpēc es Ventspilī labi jūtos. Līdz skolai es augu vai nu pie vienas vecāsmammas Latgalē, vai pie otras Kurzemē. Kad sāku strādāt Ventspilī, man pēkšņi atgriezās kaut kādas atmiņas par to, ko oma teica. Arī visas interesantās formas, piemēram: es a viņas ies uz veikal. Kad es sāku iet skolā, mammai likās, ka kaut ko vairāk vajag, un klavieres mājās stāv. Viņa mani aizveda uz klubiņu, tur bija klavieru skolotāja. Viņa paskatījās un teica: Nē, nē, ko jūs pie manis. Vediet uz mūzikas skolu. (Smejas.) Acīmredzot kaut kādas dotības bija.
Komentāri (0)