Kā latvji brauca jūriņā

Lai arī burinieki daudziem saistīties ar hercoga Jēkaba laikiem 17.gs., tomēr ir vēl viens nozīmīgs burinieku vēstures posms. Visā Latvijas piekrastē 19.gs. vidū, izvēršas aktīva kuģubūve tieši ar vietējo iedzīvotāju atbalstu un Krišjāņa Valdemāra jūrskolu dibināšanas kampaņu. Minētajā laika posmā Latvijas piekrastē tiek uzbūvēti aptuveni 500 burukuģu, turklāt, otro pēc skaita Latvijas teritorijā četrmastu gafelšoneri Abraham uzbūvē tieši Ventspilī (1891). Kapteiņu M.Štāla un D.Otmana vadībā kuģis veicis pat Transatlantijas reisus. Pazīstama tā laika situācija- dēls mācās Kr. Valdemāra jūrskolā, tēvs- būvē kuģi topošajam kapteinim.

Latviešu literatūras klasikā gan nav daudz atspoguļota šī romantiskā un aizraujošā tēma. Pazīstamākie būtu Z.Skujiņa romāns Gulta ar zelta kāju un V.Lāča Zītaru dzimta, tomēr Ingrīda Štrumfa ir atradusi citu informatīvo avotu- tās ir laikraksta Ventas Balss 20.-30.gados publicētās tālbraucēju kapteiņu atmiņas par savu burinieku zelta laikmetu.

Diemžēl burinieku laikmets, kas tik krāšņi iesākas 19.gs. vidū, beidzas līdz ar ugunskuģu (tvaikoņu) ienākšanu kuģniecībā, un visvairāk burinieku tiešā veidā iznīcina I pasaules karš.

Ventspils muzeja galvenā krājuma glabātāja Ingrīda Štrumfa sagatavojusi izsmeļošu stāstījumu par laikmetu, kurā cēla un būvēja ne tikai kuģus, bet arī latvisko pašapziņu.