Kad muzeja krājumā nonāk kāda lieta, tā kļūst sabiedrībai pieejama un apskatāma, tātad muzeja krājums – ir dāvanas mums visiem. Lietas tiek iekļautas muzeja krājumā ar nolūku tās eksponēt topošās ekspozīcijās vai izstādēs, glābjot no zudības būtisku vietējo dzīvi raksturojošu elementu vai laika zīmi.
Šajā publikācijā Ventspils muzejs iepazīstina ar atsevišķiem pēdējo divu gadu jaunieguvumiem.
Akmens cirvis
Atrasts meliorācijas darbos Piltenes apkārtnē 20. gs. 60. gados, glabājies mājās. Saņemts no atradēja meitas.
Laivveida akmens cirvis, darināts no melna, lāsumaina granīta veida akmens. Pats senākais atradums, kas 2021. gadā nonācis Ventspils muzeja krājumā – tā vecums ir gandrīz 5000 gadu (precīzāks datējums – 2900.–2700. g. pr. Kr.) un tas lietots vēlajā akmens laikmetā. Atrasts Ventspils novadā, Piltenes apkārtnē jau pagājušā gadsimta 60. gados, bet muzejā nonācis vairāk nekā pusgadsimtu pēc tam. Vēlā akmens laikmetā šāds cirvis kalpoja kā sabiedriskā stāvokļa rādītājs, iespējams, arī kā ierocis, bet ne vienkāršs darbarīks. Tā darināšana prasīja laika un darba ieguldījumu, lai gan arī ne tik milzīgu, kā vēsturnieki domāja senāk – noskaidrots, ka, izmantojot mitras smiltis un no kaula darinātu urbi, atveres izurbšana 1 cm dziļumā prasīja aptuveni 10 stundas. Aprēķināts, ka visa cirvja izgatavošanai (sagataves apskaldīšanai, slīpēšanai, pulēšanai un kāta cauruma izurbšanai) bija nepieciešamas 100–120 stundas.
Bronzas šķēpa gals
Fragmentārs, deformēts. 1700.–500. g. pr. Kr. Savrupatradums Ventspils–Kuldīgas šosejas malā iepretī Ventspils pilsētas zīmei.
Ventspils vēstures izpratnei nozīmīgākais atradums, kas 2021. gadā papildināja Ventspils muzeja krājumu, ir bronzas šķēpa gals. Nozīmīgākais, jo tā ir pagaidām senākā liecība par apdzīvotību tagadējās Ventspils pilsētas teritorijā – šāda tipa bronzas šķēpa gals ir raksturīgs bronzas laikmeta (1700. –500. g. pr. Kr.) agrīnajam posmam (konkrētas formas rīkus varēja izgatavot ap 1200.–1100. g. pr. Kr.). Tātad vairāk nekā 3000 gadus sens priekšmets, kura lietotājs kādreiz dzīvojis tur, kur šobrīd atrodas pilsētas robeža. Līdz šim droši zināmais senākais atradums pilsētas teritorijā bija 2001. gadā atrastais Staldzenes depozīts, kas gan šeit ticis noglabāts apmēram 500–600 gadus vēlāk (7. gs. pr. Kr.). Bronzas šķēpu atrada un muzejam nodeva ventspilniece Aleksandra Smirnova. Ja neskaita apjomīgo Staldzenes depozītu (tajā konstatēti 89 bronzas priekšmeti), visā Latvijas teritorijā zināmi tikai ap 130 šī laika bronzas priekšmetu. No tiem šķēpu un bultu gali – mazāk par diviem desmitiem. Tas izskaidrojams ar to, ka tolaik tik vērtīgā materiālā veidotos salauztos vai nolietotos rīkus un rotas varēja pārkausēt jaunos darinājumos, līdz ar to nozaudēto vai apbedījumos līdzdoto priekšmetu skaits bija neliels. Atradums ļauj ielūkoties arī tā laika metālapstrādes līmenī – jau pie šķēpa gala atliešanas izveidojušies defekti liecina, ka metālapstrāde Baltijā šajā laikā vēl sper tikai pirmos soļus.
Ceļojuma rakstāmgaldiņš, 19. gs. beigas
Rakstāmgaldiņam jeb kārbai ir paralēlskaldņa forma, tas darināts no melni krāsota koka, ar diviem atveramiem vāciņiem. Zem mazākā vāciņa novietotas divas tintnīcas un rakstāmspalvu nodalījums, bet, atverot lielāko vāciņu, izveidojas rakstāmvirsma, kas klāta ar dzēšpapīram līdzīgu materiālu. Tintnīcas – stikla pudelītes ar misiņa vāciņiem, rakstāmspalvu nodalījumā atrodas rakstāmspalvas kāts – zilganām un dzeltenām liektām līnijām svītrots. Lielākais vāks ar misiņa inkrustācijām, mazākajā vākā – slēdzene ar atslēgu. Kārbas virsma rotāta t.s. ķīniešu stilā – zeltaini ornamenti uz melni lakotas virsmas.
18. gs. beigās un 19. gs. sākuma ceļojumos, militārās ekspedīcijās, zīmējot kartes, arī mājās – rakstot vēstules utt., tika izmantoti šādi kompakti rakstāmpiederumi, kas bija ievietoti īpaši darinātā kārbā ar slīpu virsmu, tādējādi atvieglojot rakstīšanas procesu. Savā veidā šie rakstāmgaldiņi ir mūsdienu klēpjdatora priekšteči.
Jūrnieka lāde, 19. gs. beigas/20. gs. sākums
Jūrnieku lāde ar gleznojumu. Vāka iekšpuses gleznojuma centrā vētraina jūras ainava ar kuģi. Zīmējumam gar abām malām uzgleznoti karogi: kreisajā pusē – Vācijas impērijas, labajā – Krievijas impērijas. Augšdaļā uzraksts *WINDAU*, lejasdaļā iniciāļi *FWHR*, kas rotāti ar neaizmirstulīšu ziediem. Lāde ir slēdzama, un slēdzenas apkalumu rotā ažūrs baltmetāla divgalvains ērglis.
Lāde ir raksturīgs jūrnieku sadzīves priekšmets, un īpašo piederību Ventspilij norāda arī uzgleznotais pilsētas nosaukums.
Ventspils Amatnieku ģildes Brālības maiznieku sekcijas lāde, koks, slēdzama ar trim atslēgām, 1924. gads
1924. gadā dibināta Ventspils amatnieku biedrība Brālība, kas 1935. gadā pārveido savu darbību ar jauniem statūtiem. Statūtos ierakstītais mērķis – rūpēties par amatnieku profesionālo un komercizglītību, organizēt tālākizglītību, veicināt amatnieku profesionālo izaugsmi un jaunu tehnoloģiju apguvi. Biedrībā apvienojās dažādas amatu brālības. Ģildes vecākais ir pazīstamais būvmeistars un būvuzņēmējs Ernests Bauls (1861–1953). Biedrībā atsevišķās sekcijās apvienojušies dažādo nozaru Ventspils amatnieki. 1926. gada 6. jūnijā, kad iesvēta biedrības karogu, organizācijā ir 12 sekcijas ar 68 biedriem, tai pieder tagad pārbūvētais nams Lielajā ielā 5 (Lielās un Marijas ielas stūrī). Viss mainās līdz ar 1934. gada Ulmaņa apvērsumu. Sākumā tiek aizliegtas visas, tai skaitā arī amatnieku biedrības, pēc kāda laika daļa no tām atvērtas no jauna, bet jau ar mainītiem statūtiem. 1935. gadā dibināta Amatniecības kamera. 1936. gada 30. martā Amatniecības kamera pieņem lēmumu par Ventspils amatnieku ģildes Brālība likvidēšanu. Ventas Balss (nr. 19) 1936. gada 18. februārī ziņo, ka Ventspils amatnieku ģilde Brālība sanāk pēdējā sapulcē, jo līdz 31. martam jālikvidējas. Likvidācijas komisija jau nodibināta, un, lai cik komiski tas arī izklausītos, visi kopā sūta pateicības vēstuli Ulmanim. (pēc Ingrīdas Štrumfas Ventspils grāmatas)
Kopš 1937. gada februāra Amatniecības kameras izstrādāto statūtu robežās sāk darboties Ventspils Amatnieku biedrība. Pie tās atkal pa atsevišķām amatniecības nozarēm sāk grupēties Ventspils amatnieki. Biedrība no kameras saņem atpakaļ arī savu namu. Bet Ventspils Brālībai piederējušie priekšmeti ar vēsturisku nozīmi nonāk Latvijas Valsts Vēstures muzejā. Daļa no tiem (amatu lādes) pēckara gados ir atgriezušies Ventspils muzejā.
Sofa, 20. gs. 20.–30. gadi
Lai pilnvērtīgi varētu atspoguļot 20. gs. 20.–30. gadu ventspilnieku mājokļa iekārtojumu, šāda sofa bija nepieciešama, jo Ventspils muzeja krājumā 20. gs. 20.–30. gadu interjera elementu līdz šim bija ļoti maz. Sofai saistoša detaļa – kājas lauvu ķepu formā.
Kuģa lukturi, skārds, varš, 20. gs. 20. gadi
Kreisā, labā borta un masta lukturi ar piestiprinātām plāksnītēm, kurās norādītas lukturiem paredzētās vietas – babord (kļūdainā franču (bâbord) – kreisais borts un stuurboord holandiešu – labais borts). Degšķidrums – petroleja. Kreisā borta lukturis ir sarkans, labais – zaļā krāsā. Kopš Pētera I laikiem kuģinieku leksikā izmanto holandiešu apzīmējumus kuģa daļām, tomēr vēlākā laikā jūrasbraucēju saziņā dominē angļu valoda.
Elektromērinstrumentu kaste, 20. gs. 50. gadi
Mērinstrumentu kaste ar visiem instrumentiem, izmantota zvejnieku kolhozā Sarkanā bāka. Zvejnieku kolhozs ir viena no Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja vēsturnieku pētniecības tēmām. Iespējams, kaste pielāgota instrumentu glabāšanai.
Komentāri (0)