Izstāde kā meditācija telpā un laikā

Izstāde ooze/-ums ir divu Latvijas mākslinieču – Laimdotas Malles un Kristīnes Krauzes-Sluckas – personālizstāžu pārklāšanās, divkārša meditācija par ķermeniskuma robežām telpā un laikā. Uz teātra nama Jūras vārti Lielās zāles skatuves izstādīti Laimdotas Malles veidoti lielformāta darbi, savukārt Mazajā izstāžu zālē būs apskatāmi fotogrāfiski attēli, kuru autore ir Kristīne Krauze-Slucka.

Tēma ir vienota, taču interpretējums dažāds. Izstāžu vienotais nosaukums skatītāju aicina ar īsām norādēm: ooze, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē lēns tecējums, plūdums, un -ums, kas apzīmē vārdu izskaņu latviešu valodā, norādot uz pārpilnību, galīgumu. «Abi kalpo kā transformējoši pavedieni, kas tiecas atraisīt prombūtnes pieredzi caur zīmējumu, gaismu un fotogrāfiju,» skaidro Krauze-Slucka.

Dzīves ritējums ir nepielūdzams. Abām māksliniecēm pērn nācies pārdzīvot ģimenes locekļu zaudējumu, un, pēc Kristīnes sacītā, notikušais kalpoja par ļoti personisku impulsu darba realizācijā. «Ķermeniska aiziešana ir ļoti pārlaicīga un eksistenciāla tēma, bet vienlaicīgi arī tāda kā tabu lieta, par kuru nav pieņemts plaši runāt vai to apspriest ar bērniem. Dažādās kultūrās, protams, ir dažādas tradīcijas. Bet, noliekot to visu malā, mums bija svarīgi pašām pietuvoties un aplūkot šo procesu kā transformējošu fenomenu, kā mēs to saprotam, izjūtam, un pārnest šo pieredzi telpā,» turpina Krauze-Slucka.

Nozīmi piešķir materiāls

Kristīne absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Lai arī fotogrāfija kā medijs māksliniecei ir tuvākais, akadēmiju pabeigusi ar interaktīvu, elektronisku instalāciju Orgatopija, par kuru saņēmusi Valdemāra Tones stipendiju un Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvas Grand Prix 2020. Savā praksē viņa pēta cilvēka un dabas attiecību pārmaiņu tēmu, īpašu uzmanību pievēršot tādiem procesiem kā adaptācija un hibridizācija. Kā pārmaiņu fenomens, kas norisinās kā dabā, tā cilvēkos, viņai tas šķiet ārkārtīgi interesants laikmetīgā kontekstā. «Mani intriģē tādas norises, kuras notiek ilgākā laika posmā, bet kurām īsti nevar iebakstīt ar pirkstu,» atzīmē Krauze-Slucka.

Darbos sevišķa nozīme ir materiālam. Māksliniecei patīk strādāt ar materiālu kā patstāvīgu mediju vai struktūru, kuru pielietošanas mērķis, forma un pārējās raksturojošās īpašības rosina iztēli un asociācijas. «Svarīgs ir konteksts un kopsakarības starp prātojumiem manā galvā un materiāla kvalitātēm. Jo tiem piemīt šī spēja pakļauties, pretoties un piedāvāt jaunas nozīmes,» pamato Kristīne. Viņu fascinē arī materialitātes iespējami mainīgā daba, kurā viss nav pakļauts kontrolei un kurā var notikt ķīmiskas reakcijas, fermentācijas, krāsas izmaiņas, sabrukšana, izžūšana, saplaisāšana. Katrs materiāls ir saistīts ar laika konceptu, vai tas būtu identificēts kā īslaicīgs, pastāvīgs, mainīgs, pagātnes, tagadnes, nākotnes vai mūžības paudējs.

Strādājot pie izstādes -ums, māksliniece izvēlējās strādāt ar analogo fotopapīru, kas nozīmēja ik dienu četras stundas pavadīt tumšā, blāvi sarkanas gaismas izgaismotā telpā: «Kaut kādā mērā var teikt, ka izstādes darbs -ums vienlaicīgi atspoguļo gan manu emocionālo telpu, gan arī ārējo, kādā darbs tiek fiziski veidots. Gaismas jutīgais fotopapīrs nepieļauj kļūdas, ir tikai viena iespēja un viena kustība – līdz gaismas uzplaiksnījums nostiprina kompozīciju sudraba emulsijā. Labojumi un korekcijas nav iespējamas. Fotogrāfisku attēlu attīstīšana var šķist ļoti ātrs un ērts process, taču manā gadījumā, manā eksperimentālajā procesā tas prasa ārkārtīgi lielu koncentrēšanos, pacietību, laiku un enerģētisku sazemēšanos, lai nepieļautu kļūdas un spētu darboties ar fotoķīmijas plūstošo dabu.»

Rod atbildes caur mākslu

Vienlaikus teātra namā Jūras vārti skatāmas mākslinieces Laimdotas Malles veidotās instalācijas un darbu grupas, kas sastāv no multimediālām vienībām, ietverot niansētus, metaforiskus stāstus. Aiziešana un laiks – tie ir divi jēdzieni, kas idejiski caurstrāvo katru izstādes ooze darbu. «Izstāde skar jautājumus par to, kas notiek pēc aiziešanas – kā plaisā un gaist pieredzētais pagātnē; cik neiespējami ir noturēt to, kas izlēmis pazust, un kādus nospiedumus mūsos atstāj tie, kas jau sen ir izgaisuši. Darbos tuvojos gan caurspīdīgumam, gan mēģinu aptvert materialitātes miesisko dabu, liekot pastāvīgi jautāt, kas no pieredzētā, atminētā, saglabātā ir īsts,» ieskatu sniedz Malle. Viņa neslēpj, ka pasauli pārņēmušo notikumu iespaidā laiku sāk izjust un uztver pavisam citādāk: «Vispārējā noskaņa un cilvēka dzīves ritējuma temps ir krasi izmainījies. Vēlējos šo mirkli iekapsulēt, kā liecību par notiekošo.»

Malle ir Manchester School of Art (Lielbritānija) un Latvijas Mākslas akadēmijas absolvente. Viņas nepārejošā interese novērot un veidot darbus, ko dažos vārdos varētu nosaukt arī par nepieciešamību un tiekšanos, ir kā skaidra nojausma par lietu kārtību attiecībā pret trokšņaino un piesārņoto. «Ņemt to, kas ir acu priekšā, manās rokās, redzes laukā, to apkopot, saglabāt, satvert tā nospiedumus un pārorganizēt no jauna, attīrītāku un skaidrāku – kā meklēt puzles gabaliņus un no tiem būvēt,» savu rokrakstu mākslā raksturo Malle.

Nedaudz pakavējoties atmiņās un atskatoties uz ceļu, kas noiets līdz šim, māksliniece atstāsta pasniedzēja profesora Pavela Buhlera sacīto, ka vienīgais, kas saista visus māksliniekus, ir tas, ka viņu prakses ir pilnīgi atšķirīgas. Laimdota ir pārliecināta, ka mākslā nav vienas receptes, kā rīkoties: «Un tas nepavisam nav viegli. Tas bieži ir vientuļš ceļš.» Pēc Malles domām, tā ir veiksme, ja izdodas atrast domubiedrus. Izstādes ooze/-ums pamatidejas konceptu abas mākslinieces izraudzījās kopīgu sarunu ceļā un radošo pusi īstenoja no vienota izejas punkta.

Praksē, veidojot darbus, Laimdota daudz domā par to, kā saglabāt liecības par cilvēka attiecībām ar laiktelpu, apkārtni, attiecības ar citām dzīvām būtnēm, ar pagātni un nākotni, caur ikdienišķo un apkārt piefiksēto. Viss parasti sākas «ar tādu kā idejisku kamoliņu». «Procesa gaitā šīs problēmas slāņojas un pārvēršas par metaforām un stāstiem,» pauž Malle. Par piemēru viņa min darbā atveidotu telpu, kas risinās gan realitātē, līdzinoties kaut kam ļoti pazīstamam un ikdienišķam, gan uzbur tēlainu, pasakai līdzīgu ainu. «Zīmējumā redzamajam līdz galam noticēt ir grūti, bet uzticēties ir viegli.»

Izstādes organizatori aicina apmeklētājus ievērot visas valstī noteiktās epidemioloģiskās prasības. Savukārt interesentiem, kuri rīt vēlēsies apmeklēt atklāšanas pasākumu, kurā piedalīsies arī abas izstādes autores, būs jāuzrāda derīgs digitālais Covid-19 sertifikāts, kā arī personu apliecinošs dokuments.