Vietējiem māksliniekiem ir, ko teikt

Izstādē piedalās Jeļena Baranovska, Anita Birzgale, Rita Blaževiča, Sarmīte Caune, Reinis Gailītis, Vladimirs Iļibajevs, Laimdota Junkara, Mārīte Kluša, Ingvilda Knāviņa, Gunta Krastiņa, Edvīns Krūmiņš, Jānis Kupčs, Janeta Liepājniece, Boriss Moisejevs, Andris Norītis, Anna Orniņa, Līva Ozoliņa, Malda Porniece, Ieva Rupenheite, Pauls Spridzāns un Sandra Vingre, kā arī Ventspils fotokluba Kaktuss pārstāvji – Santa Atte, Gints Dreifogels, Krists Kūla, Artūrs Orbidāns, Ilze Ozola, Agnese Pastare un Irina Popova. Izstādē eksponētie mākslas darbi aptver dažādus mākslas veidus – glezniecību, grafiku, keramiku, fotogrāfiju un lietišķo mākslu, kas tematiski nav saistīti. Domu un ideju lidojums notverts ainavā, sadzīvē, fantāzijās un iztēles labirintos. Nemainīgi ir vien autoriem raksturīgie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi.

Piesaiste vietai un laikam – tie ir kritēriji, pēc kuriem māksliniece Sarmīte Caune atlasīja darbus izstādei Jūras vārtos. Vienā no gleznām zilpelēkos toņos attēlota Ventspils osta, tādējādi atspoguļojot saistību ar izstādes norises vietu – Ventspili, savukārt otrā gleznā teju kā no īstenības, bet ar māksliniecisku piesitienu, spoguļojas krāšņi ziedošs ābeļdārzs. Ar šo gleznu māksliniece iecerējusi nodot pavasara sajūtu, kas pašai ir tik ļoti tuva, jo, kā izrādās, tieši pavasaris, ziedošais maijs, ir tas laiks gadā, kas viņai patīk un kurā jūtas vislabāk. Runājot par Jūras vārtos izstādītajām gleznām un māksliniecisko darbību kopumā, Caune sevi praktizē kā sajūtu un noskaņu gleznotāju. Vienlaikus viņas rokraksts mākslā ir ostas – lielas un mazas, industriālas un senatnīgas, tuvas un tālas. «Ar savu stāstu, ar mainību, ar noskaņu, ar kuģu nākšanu, satikšanos, aiziešanu,» tā viņa vārdos ietērpj savu vilinājumu būt ostu tuvumā un ar otas triepienu starpniecību uzburt redzēto uz audekla. Sevišķi viņu uzrunā jahtu ostas ar «gaišumu un vieglumu»; Venēcija, kas uz pārējo fona īpaši izceļas ar atspīdumiem ūdenī un mainību; savs neatkārtojamais šarms piemīt arī industriālajām ostām un zvejas ostām, kas izceļas ar krāsainību, daudzveidību.

Izstādē eksponēti arī vairāki keramiķa Jāņa Kupča tēlniecības darbi – Marta Krustiņsone sargā Ļeņinu, Cilvēcei svarīgie āboli un Trūkstošais elements –, kas pērn bija apskatāmi viņa personālizstādē Puškinam bija četri dēli, un visi idioti Rīgas Porcelāna muzejā. Darbi tapuši, iedvesmojoties no Daniila Harmsa grāmatas Gadījumi, no kuras rindām arī aizgūts izstādes nosaukums.

No skolas gadiem Kupčam spilgtā atmiņā palikusi tikšanās ar padomju aktīvisti, Ļeņina sargātāju Martu Krustiņsoni. «Es kā oktobrēns toreiz domāju – vo vells, kā tad tāda ome varēja sargāt Ļeņinu,» nosmej Kupčs. Un tā, smeļoties iedvesmu savā pieredzē un attīstot Harmsa absurda ideju, tapa darbs Marta Krustiņsone sargā Ļeņinu, kurā Krustiņsone klēpī uz rokām tur mazu Ļeņinu ar naģeni rokā. Baltās sievietes tēls savukārt ir tēlnieces Martas Skulmes skulptūras parafrāze.

Ar darbu Cilvēcei svarīgie āboli mākslinieks prezentē četru no porcelāna izgatavotu ābolu kompozīciju, starp kuriem idejiski ir Ādama un Ievas ābols, Īzakam Ņūtonam uz galvas uzkritušais ābols, Parisa strīda ābols sengrieķu mitoloģijā, kā arī mūsdienu uzņēmēja Stīva Džobsa pasaulslavenais ābols.

Savukārt mākslas darba Trūkstošais elements vizuālais veidols tapis, iedvesmojoties no redzētā un piedzīvotā ikdienā. Turpinot Harmsa tēmu un atdzīvinot laikmetu, kurā rakstnieks dzīvoja, «trūkstošais elements ir labestības klātbūtnes trūkums,» ideju skaidro Kupčs.

Māksliniece, teātra nama Jūras vārti izstāžu kuratore Anna Orniņa izstādē eksponējusi video Tev viss labi?, kas ir viens no viņas jaunākajiem veikumiem. Video tiek projicēts uz Mazās izstāžu zāles sienas līdzās pārējo autoru darbiem.

Zīmējumi, kas pēcāk kā skanēti attēli tiek reproducēti sociālajā vietnē Instagram, un nelieli video ir tie mākslas lauciņi, kuros pēdējā laikā Orniņa darbojas visaktīvāk.

Video māksliniece atainojusi sadzīvisku dialogu, ko pieredzējusi savā ikdienā, klausoties un vērojot divu mazu meiteņu čalošanu. «Beigās, kā saka, tas nonāca uz papīra un pēc tam uz ekrāna,» stāsta Orniņa. Atšķirība vien tā, kā mākslas darbā lomās iejūtas citi tēli. Video viens no sarunas biedriem vaicā: «Tev viss labi?» Uz ko otrs atbild: «Jā! Un tev?»

Ar šī video starpniecību māksliniece vienlaikus arī nedaudz ironizē – par ikdienas sarunām un iztrūkstošo savstarpējā komunikācijā; par cilvēku centieniem tikt pamanītiem un saņemt tik ļoti nepieciešamo uzmanības devu.

Jāpiemin, ka arī vairums pārējo darbu, kas publicēti mākslinieces Instagram lapā, tapuši iz dzīves, uz papīra vai datora ekrānā iemūžinot kādu daļu no tā, kas kaut kur pamanīts, kaut kur ieraudzīts, piedzīvots, izjusts. «Kāds moments ir aizķēries, un tad kaut kā apviļāts, papildināts vai tieši pretēji – kaut kas no tā visa noņemts nost un beigās ir TAS,» radošo procesu izklāsta Orniņa.

Izstādē apskatāma arī fotogrāfa, Ventspils fotokluba Kaktuss pārstāvja Artūra Orbidāna uzņemtā fotogrāfija, kurā iemūžināts Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes (Vācijā) metāla ieejas vārtos iestrādātais sauklis Arbeit macht frei (tulkojumā no vācu valodas – Darbs dara brīvu). Jāpiemin, ka šī ir viena no bildēm Kaktusa fotogrāfiju ciklā Cerība. Pieejot tēmai radoši, Orbidāns fotogrāfijā atainojis, ko nozīmē viltus cerības, jo, kā zināms no vēstures lappusēm, koncentrācijas nometņu gūstekņiem lika noticēt, ka smags darbs rezultēs izkļūšanu brīvībā, taču patiesībā, nokļūstot koncentrācijas nometnē, vairums gūstekņu tika nolemti drošai nāvei. «Tāda ir mana doma – viltus cerības caur vēsturisku prizmu,» pamato autors.