Saplāksnī izslīpēta māksla

Izstādē Viss ir legāli aplūkojami darbi, kuru tapšanas laikā mākslinieks audekla vietā izmantojis finiera saplāksni, bet otu vietā – leņķa slīpmašīnu. Tēlus, simbolus un priekšmetus, kas būtu raksturīgi klasiskās mākslas žanram, Zariņš aizstājis ar izslīpētiem padziļinājumiem apļa, ovāla un pat vīrusu ķīmisko molekulu formās, tā radot abstrakciju. Slīpēšanas rezultātā slāni pa slānim atklājas lobītā finiera kārtas, kas iznākumā veido abstraktas kompozīcijas. Tā ir savdabīga glezniecības un zemciļņa simbioze, kurā kā pirmelements ir krāsa. Tā darbojas tieši un transformējas mehāniskas iedarbības rezultātā, atklājot sākotnēji neredzamas finiera šķiedras struktūras.

Pēc darbu autora – latviešu mākslinieka, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Kaspara Zariņa – stāstītā, ideja veidot mākslas darbu finierī ar leņķa slīpmašīnas palīdzību radusies, slīpējot kādu no grīdām savās mājās. «Savienoju iedobumus, ko es izslīpēju finierī, ar gleznojumu virsējā kārtā,» mākslas tapšanas procesu skaidro Zariņš.

Savus pirmos darbus šādā tehnikā mākslinieks radīja 2014. gadā. Plašākai publikai gleznas pirmoreiz bija apskatāmas gadu vēlāk Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā iekārtotajā izstādē Četras izstādes. Tā bija Zariņu ģimenes kopizstāde, kurā faktiski bija iekļautas četras personālizstādes, –līdzās cits citam bija apskatāmi ne tikai Kaspara Zariņa, bet arī viņa sievas Vijas Zariņas un abu meitu – Martas Zariņas-Ģelzes un Paulas Zariņas – radītie mākslas darbi.

Gleznas, kas šobrīd aplūkojamas Jūras vārtu logos, 2017. gadā bija izstādītas arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls, kur skatītāju vērtējumam bija nodota Kaspara un Vijas Zariņu kopīgā personālizstāde Paralēli (izstādes kuratore – Inga Bunkše). Viņu veikums tika novērtēts ar Latvijas sabiedrisko mediju gada balvu Kilograms kultūras nominācijā Vizuālā māksla.

Mākslinieks atceras, ka tieši līdz ar pirmajiem mēģinājumiem izslīpēt dažādas formas finierī viņš arī pirmo reizi nonāca līdz abstraktai izteiksmei. Pēc paša sacītā, iepriekš šo māksla žanru nebija izdevies līdz galam saprast. Zariņš uzskata, ka abstraktā māksla nav vienkārša, jo, «kā es saku, jūs nevarat paslēpties aiz realitātes vai aiz kāda tēla, tādēļ izteikt kaut kādu emociju vai pārdzīvojumu un ieguldīt tajā pietiekoši daudz informācijas abstrakcijā ir salīdzinoši grūti».

Turpinot sevi izmēģināt abstraktajā mākslā, pirms dažiem gadiem galerijā Daugava tika atklāta Zariņa izstāde Prieka gēns, kurā bija apskatāmas viņa abstrakcijas uz audekla ar eļļas krāsām. «Un pašlaik es atkal esmu atpakaļ pie figuratīvās izteiksmes, kurā es meklēju cilvēka emociju atspoguļojumu sejā un ķermenī. Esmu nogājis tādu kā apli, ja tā var teikt – no figuratīvas un salīdzinoši reālas glezniecības caur abstrakciju un atpakaļ pie figūras,» atzina Zariņš. «Bet jebkurā gadījumā mans galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa. Caur krāsu es izstāstu pasauli.» Pēc autora sacītā, tas attiecas arī uz Jūras vārtu logos eksponētajiem darbiem.

Vaicāts, ko viņam nozīmē gleznošana, Zariņš atbildēja, ka, pirmkārt, tas ir domu atspoguļojums vizuālajā izteiksmē, bet, otrkārt, tas ir viņa pasaules uzskata un redzējuma izklāsts. Darbojoties ar finiera saplāksni un slīpmašīnu, tā bijusi ne tikai garīga, bet arī fiziska izpausme, līdzīgi kā tēlniecībā. «Bet jebkurā gadījumā glezniecība ir domāšanas veids. Man ir svarīgi būt profesionālim savā jomā, man ir svarīgi, lai tas, ko es daru, dotu man gandarījumu, un man ir svarīgi, lai arī skatītājs no tā gūtu prieku un kaut kādu emocionālu lādiņu,» neslēpa Zariņš. Izmantojot salīdzinājumus, viņš teica, ka laba glezna ir kā televizors, iedomājoties, ka tas nekad netiek izslēgts, vai kā jūra – mūžīgais spēka un enerģijas simbols. Tāpat arī mākslinieka darbā ieguldītā enerģija vienmēr ir redzama un sajūtama, un, pat gadiem ejot, tā neizzūd.

Interesanti, ka Zariņu dzimtā profesionāli mākslinieki ir nu jau trīs paaudzēs. Mākslinieku līniju dzimtā aizsācis Kaspara Zariņa tēvs Indulis Zariņš, kurš savulaik bija gleznotājs un pedagogs. Līdzīgu profesionālās dzīves ceļu izvēlējies arī otrs Induļa dēls, Kaspara brālis Kristaps Zariņš. Un, kā jau iepriekš minēts, ar mākslu savu dzīvi saistījušas arī Kaspara sieva Vija un meitas. «Es domāju, ka mākslinieku bērni iezīž mākslas gēnu ar pienu, jo viņi aug tādā vidē,» pieļauj Zariņš. Taču, runājot par savu vectēvu, Induļa tēvu, mākslinieks zināja teikt, ka viņa karjera bijusi saistīta ar biznesu, tāpēc pirmā ierosme kādas profesijas pēctecībai dzimtā, visticamāk, esot sakritība.

Runājot par šī brīža praksi, kā mākslu padarīt pieejamu drošos apstākļos, – Zariņš uzskata, ka risinājums izstādi apskatīt caur logu ir veiksmīgs, jo tādējādi tiek saglabāta klātbūtne, kas vizuālajā mākslā ir ļoti nozīmīga, īpaši attiecībā uz glezniecības darbiem. «Par šo laiku runājot, es domāju, līdzīgi kā kara apstākļos, arī tagad cilvēkiem, iespējams, izkristalizēsies viņu sapratne par vērtībām un vērtību prioritātēm,» pārdomās dalījās Zariņš, piebilstot, ka māksla vienmēr bijusi tā, kas pat cauri laikiem spējusi dziedēt un sniegt baudu.

Par pārbaudījumiem un iespējām piedzīvot mākslu ierobežojumu apstākļos pārdomās dalījās arī izstāžu kurators, mākslas zinātnieks Uldis Pētersons: «Laiks, kurā dzīvojam, ir mainījis ierastos mākslas baudīšanas paradumus. To darīt legāli un turklāt klātienē tikpat kā nav iespējams. Virtuālā vide piedāvā ceļot globālā tīmekļa neizmērojamos plašumos, tomēr tas nespēj aizstāt mākslas baudīšanas procesu. Ierobežojumi un aizliegumi ir radījuši nebijušu precedentu jauno laiku vēsturē. Svarīgākais nav tas, ka kaut kas aizliegts. Mums ir atņemtas izvēles iespējas – apmeklēt vai neapmeklēt kārtējo pasākumu, teātra izrādi, koncertu vai jebko citu. Tādēļ Kaspara Zariņa izstāde Viss ir legāli teātra nama Jūras vārti logos ir legāla iespēja izvēlēties un ļauties procesam – mērķtiecīgi dodoties vai nedodoties to aplūkot.»

Kaspars Zariņš izstādēs piedalās kopš 1980. gada, un šo gadu laikā sarīkojis kopskaitā 30 personālizstādes. Viņa darbi atrodas vairāku muzeju un fondu krājumos, kā arī privātajās kolekcijās, tai skaitā The Würth Collection un Schwäbisch Hall Vācijā. Zariņš ir darbojies arī grāmatu grafikā un animācijā. Saņēmis Latvijas Nacionālā kino balvu Lielais Kristaps nominācijā Labākais animācijas mākslinieks par animācijas filmu Vai tu ko teici? (studija Dauka, 2009. gads). Papildus tam 2004. gadā Zariņš kļuva par Itālijas Republikas Prezidenta ordeņa Al Merito della Repubblica Italiana kavalieri.