Ventspils muzeja lasītava

Kāds šokolādei sakars ar literatūru?

• Muzeja lietu stāsti: Raiņa šokolādīte

Rakstnieka Herberta Dorbes muzejā glabājas ne tikai manuskripti, bet arī kāda neparasta lieta – neliela šokolādīte no 20. gs. 20. gadiem. Kāds šokolādei sakars ar literatūru?

1927. gadā Ventspilī viesojās Rainis, lai piedalītos šejienes Raiņa kluba rīkotajos Strādnieku kultūras svētkos. Par to saglabājušās divas liecības – ziņojums 1927. gada 18. jūlija laikrakstā Pēdējā Brīdī un pēc vairākiem gadu desmitiem rakstnieka Herberta Dorbes atmiņas, kas publicētas laikrakstā Brīvā Venta, 1959. gada 12. septembrī. Dorbe atceras: «Bija 1927. gada vasara. Ventspils Raiņa klubs rīkoja kultūras svētkus un uzaicināja Raini ciemā.

«Tēt, vai tik tas patiešām ir Rainis?» vaicāja mana mazā meita, kas arī Raini bija skatījusi tikai bildēs un tagad, līdzīgi daudziem, bija dziļi saviļņota, vērojot dzejnieku tik tuvu esam visā dabā un patiesībā. Nekad neesmu varējis justies ērti satiksmē ar augstu amatu nesējiem. Taču pēc iepazīšanās ar Raini bija zudis viss līdzīgos gadījumos parastais oficiālais stīvums. Tiešām, no šīs sastapšanās man bija jāsecina, ka neiespējami saistīt Raiņa personību ar kādu oficiāla amata etiķeti. Un, kad viņš tūdaļ savaldzināja manu mazo meitu, kura pirms tam platām acīm viņu kā brīnumu bija vērojusi, bet nu viņa klēpī jutās apskaužami labi, tad viņā nebija nekas vairs no atbildīgā izglītības resora vadītāja, bet vienīgi dzejnieks un lielais bērnu draugs. Kad vakarā sastapāmies otru reizi, Rainis apjautājās pēc mazās, un man bija jāpastāsta, ka tā ar lielām sirdssāpēm un raudām palikusi gultā, jo bija jau vēls vakars. Rainis siltiem vārdiem mazo pažēloja un lūdza man nodot meitiņai mazu šokolādes tāfelīti.

To pašu vakaru Rainis aizbrauca. Gaišs un vientulīgs viņš izzuda vakara krēslā, un man ienāca prātā skumja, bet ritmos līdz šim tā ir neizsacīta doma: Kad Raiņa nebūs vairs…

Otrā dienā meitiņas uzdevumā man bija jāraksta paldies Rainim, un to es izdarīju šādā veidā:

Manas meitiņas paldies Lielajam dzejniekam Rainim

Tēti, darbs nu liels tev priekšā –
Raksti savā dzejā iekšā:
«Rainim – lielam dzejniekam
Paldies mīļš par labdienām.
Bet to paldies – šitā dari –
Raksti lielu, cik vien vari, –
Lielāku par kuplu koku,
Augstāku par debess loku,
Augumā ar manu plecu –
Četri ar pus gada vecu.
Raksti nu vai turi miņā –
Mazāku nekādā ziņā.»

Dzejolis pirmoreiz publicēts žurnālā Jaunais Cīrulītis 1927. gada 1. septembrī, nr. 9.

Šokolādīte vēl tagad glabājas kā maza, bet dārga piemiņa no lielā bērnu drauga. Un katru reizi, kad gadās pārrevidēt galda atvilktni, kur šī piemiņa atrodas, atkal un atkal jādomā par tās neaizmirstamo dāvinātāju.»

Aizkustinoši šķiet tas, ka Dorbes meitiņa šī sveiciena saldumu izbaudīja, šokolādi neaiztiekot, jo pirms dažiem gadiem tika veikta šokolādes iepakojuma restaurācija un pats atmiņām bagātais saldums (iespējams, vecākā šokolāde Latvijas muzejos, – 93 gadi!), lai nebojātu papīru, tika aizvietots ar atbilstošas formas kartona modeli un ievietots atsevišķi. 

Veselības stiprināšanai

• Muzeja lietu stāsti: āderu cērtamais

Ventspils muzeja krājumā atrodas rets medicīnisks rīks, kura pielietošanai ir sena vēsture. Asins nolaišana jeb flebotomija, kas bija izplatīta ārstniecības metode antīkajā pasaulē un viduslaikos, 18.–19. gadsimtā piedzīvoja jaunu popularitātes vilni. Tautas medicīnā to izmantoja vēl 20. gadsimta pirmajā pusē. Asins nolaišanu pielietoja gandrīz visām iespējamām kaitēm, kā iekšķīgām, tā ārīgām, tāpat arī kā preventīvu pasākumu veselības saglabāšanai. Nedaudz piesardzīgāk šo metodi izmantoja bērniem, grūtniecēm un veciem cilvēkiem. Pieaugušajiem parasti nolaida 10–12 unces (280–350 g) asiņu. Brandavīna dzērājiem nolaistas pat 1,5–2 mārciņas (680–900 g) asiņu vienā reizē, bet bērniem tik unces, cik viņiem gadu. Āderu cērtamais ir medicīnisks rīks, kurā lancete savienota ar atsperes mehānismu, kurš asmeni iecērt asinsvadā.

Ventspils muzeja krājumā esošais āderu cērtamais iegūts Staldzenē.

Servīze no bildes

• Muzeja lietu stāsti: gatavojoties svētkiem, Ventspils muzejs izvēlas servīzi

Gatavojoties svētkiem, bieži apdomājam, kādos traukos tiks pasniegts svētku ēdiens. Ventspils muzeja krājums var lepoties ar skaistu, teju simts gadus vecu kafijas/tējas servīzi, kas likta galdā svētkos Teodora Spādes ģimenē.

Daudzkārt priekšmets nonāk muzeja krājumā kā sava laika liecinieks, bet dažos gadījumos tam vēl ir pievienotā vērtība – tas ir bijis saistīts ar kādu cilvēku vai notikumu. Krājumā esošā servīze līdzi nes stāstu par ventspilnieku Teodoru Spādi, kurš bija latviešu jūrnieks, kara flotes virsnieks, Latvijas Jūras krastu aizsardzības eskadras komandieris (1931–1938), Latvijas Kara flotes komandieris un pirmais admirālis – latvietis. Teodors Spāde dzimis 1891. gada 7. martā Ventspilī zvejnieka Jura Spādes un viņa sievas Annas ģimenē.

Kad T. Spādes radiniece muzejam uzdāvināja servīzi, tā nebija saglabājusies pilnā komplektācijā, bet tas ir piedodams, jo servīze piedzīvojusi dažādus vēstures līkločus. Muzeja krājuma fotokolekcijā savukārt ir fotogrāfijas kopija, kurā redzamas T. Spādes mātes 80 gadu jubilejas svinības 1931. gadā Ventspilī, Užavas ielā 11. Uz mielastu ieradies arī slavenais ventspilnieks, un uz svinību galda redzama muzeja krājumā esošā servīze.

Atradums, kas maina lietu uztveri

• Muzeja lietu stāsti: senas bronzas riņķsaktas neparastā atrašanās

Bieži vien stāstu veido viens priekšmets, citreiz, tikai to apvienojot ar papildu informāciju vai priekšmetiem, var izveidoties stāsts vai pat neliela vēstures atkāpe, kas spējīga mainīt lietu uztveri. Viena no tādām – Kaziņu sakta un vieta, no kuras tā nāk, jo līdz šim Kaziņu mežu saistīja ar stirnu kazām vai Kazu Andžu. Viena sakta, kas rosina meklēt atbildes uz vairākiem jautājumiem.

Piejūras brīvdabas muzejs 20. gs. pēdējā ceturksnī veidojās teritorijā ap Kazandžu mājām. Cik senas ir šīs mājas, un ar ko saistāms to nosaukums?

Diemžēl 1796. gada pilsētas plānā Kaziņu mežs un teritorija, kurā redzama mūsdienu Piejūras brīvdabas muzeja un Ventspils Piejūras kempinga teritorija, nav atspoguļota. Teritorija uz dienvidrietumiem no tagadējās Jūras ielas apzīmēta ar vārdu Heuschlag/Сѣнокосъ – siena pļaujas vieta, tātad – pļavas. Kazandžu mājas nav redzamas arī 1812. gada plānā – vietā, kur tām vajadzētu atrasties, norādīts, ka šeit plašā teritorijā atradies «smiltājs, kur kādreiz bijuši pilsētas dārzi».

19. gs. pirmajā pusē plānos tagadējais Ostgals un zemes, kas, visticamāk, ietver arī mūsdienu Piejūras brīvdabas muzeja teritoriju, apzīmētas kā Казенное поле/сѣнокосъ jeb valsts lauki, zemes/pļavas. Vai iespējams, ka Kaziņu meža un Kazandžu māju nosaukums cēlies no šī krievu vārda (kazjonnoe) apzīmējuma? Droši to nevar apgalvot, bet tāda iespēja ir visai ticama. Kazandžu mājvieta, šķiet, pirmo reizi iezīmēta 1853. gada pilsētas plānā, bet ar mums zināmo nosaukumu redzama 1912. gada plānā (Лѣсной стор. Казандже – mežsargs Kazandže).

Tomēr kāds nesens atradums liek domāt, ka Kazandžu mājām šajā vietā ir daudz senāka vēsture – 2019. gada nogalē zemes darbu gaitā kempinga teritorijā līdzās Piejūras brīvdabas muzejam atrasta bronzas riņķsakta, kas raksturīga 17. gs. beigām–18. gs. sākumam. Vai to ganībās nozaudējusi ganu meita vai tomēr kāda no tolaik jau pastāvējušas saimniecības sievietes – pagaidām paliek atklāts jautājums…

Spilventiņš, uz kura neliek galvu

• Muzeja lietu stāsti: planku spilventiņš

Spilvens, kas paredzēts darbam, krājumā nonācis kā liecība no tiem laikiem, kad Ventas krastmalā Ventspils teritorijā atradās kokzāģētavas. 1928. gadā tādas uzskaitītas 11 ar 33 gateriem un vairāk nekā 1500 strādniekiem. Tuvākā centram kā pirmā Plosta ielas galā atradās Kāna zāģētava, pretējā krastā vēl divas – Lībertāla un Asara zāģētava, un tālāk – gar abiem Ventas krastiem līdz pat Dampeļiem.

Zāģētavu teritorijā atradās krautuves ar dēļu un planku grēdām – štāpelēm, kas bieži vien bija vairāku metru augstumā un platumā un bija kā mazas pilsētiņas ar savām ielām, krustojumiem un kvartāliem. Te strādāja īpaša strādnieku kategorija – planku nesēji –, kas uz pleca nesa vairākas ap 3 metru garas plankas, kuras krāmēja glītās štāpelēs. Lai smagie dēļi nenospiestu plecu, tad arī lietoja planku nesēja spilventiņus, kas gulēja uz pleca un uz kura lika dēļus.