Izstādes pagaidām slēgtas

Silta izstāde aukstam laikam

• Ventspils muzeja Amatu mājā skatāma Kurzemes rokdarbnieču ceļojošā cimdu izstāde Bites dzēliens salds

Līdz Amatu mājai atceļojušajā izstādē skatāmi Ventspils rokdarbu studijas Spārni dalībnieču – S. Zarupskas, R. Smiltnieces, B. Kečko, R. Ziemeles, N. Indriksones, Z. Rozenfeldes, E. Dzenes, G. Bileskalnas un J. Tērvides greznie, rakstainie dūraiņi. Septembra beigās Saldus novada Druvā norisinājās VIII Kurzemes rokdarbnieču salidojums, kurā galvenā uzmanība tika veltīta cimdam. Notika cimdu tēmai veltītas lekcijas, ekskursijas un savstarpēja pieredzes apmaiņa. Plenēra taustāmākais rezultāts ir šobrīd skatāmā ceļojošā izstāde Bites dzēliens salds, kas pulcējusi 68 adītājas no 14 dažādiem kolektīviem. Izstādē apskatāmi 204 dūraiņu pāri. Kaut arī šī ir cimdu, tātad vēsāka laika aksesuāru, izstāde, tās ieceres pamatā ir vasara, medus, vasks, ziedu krāsas – viss, kas saistīts ar bitēm. Izstādē redzamajos darbos izmantoti tikai dabīgi materiāli. Izstādei iesniegtos darbus izvērtēja un atlasīja komisija, kurā piedalījās Kurzemes tautastērpu centra vadītāja Lia Mona Ģibiete, tekstilmāksliniece Baiba Rītere un TLMS Saldus vadītāja Agrita Rimkus.

Kad villainei vairāk nekā pusgadsimts

• TLMS Vīkale jubilejas izstāde Amatu mājā

Ventspils muzeja Amatu mājā skatāma Tautas lietišķās mākslas studijas Vīkale 55 gadu jubilejas darbu izstāde, kurā eksponētas gan sagšas, gan villaines, gan dzintariem rotātas mūsdienīgas šalles. Jo kur gan vēl, ja ne Vīkales izstādē, tās skatīt? Kā zināms, vīkale, baltvīkale, sīkvīkale, raibvīkale, dubultvīkale – tie visi ir villaiņu nosaukumi Ventspils novadā. Tautas lietišķās mākslas studijas aizsākums ir 1965. gadā, kad Milda Silmane dibina rokdarbu pulciņu. 1982. gadā kolektīvam piešķir Tautas lietišķās mākslas studijas nosaukums, un studijas vadītāja līdz pat 2002. gadam ir tautas daiļamata meistare Ilmāra Upmane, bet no 2002. gada studiju vada Inita Dzalbe. Initas īpašais devums ir sadarbība ar dzintara diega radītāju RTU Biotekstilmateriālu zinātniski pētnieciskās laboratorijas vadošo pētnieci Ingu Ļašenko. Dzintara diega šalles guvušas atpazīstamību daudzos pasaules gadatirgos. Vīkales darbība, protams, virzīta uz tautas mākslas vēsturisko vērtību saglabāšanu un jaunrades attīstību, uzturot etnisko identitāti modernajā kultūrā. Sagaidot studijas 55 gadu jubileju, studijas dalībnieces izstāda savus veikumus gada nogales izstādē Amatu mājā. Lai visiem silti!

Izstāžu cikls SVEŠINIEKU MIERINĀJUMS atspoguļo svešzemju kultūras, arī konkrētu materiālu invāziju Latvijā un Kurzemē un to radīto iespaidu. Šajā gadījumā tas ir koks vai kāda ar koku saistīta tehnika, kurai tiek piešķirta noslēpumainā un brīnišķīgā svešinieka loma, – tās ir izstādes par īpašo japāņu laku, ko iegūst no lakas koka, un Kurzemes jūras piekrastē izskaloto sarkankoku, tautās sauktu par brazilvudu. Ciklā eksponētas divas izstādes: Nolakotā pasaule un Brazilvuds I

Nolakotā pasaule

• Ventspils muzejā Livonijas ordeņa pilī izstāde par japāņu tradicionālajiem lakas izstrādājumiem

Ventspils muzejā Livonijas ordeņa pilī skatāmajā privātkolekcijas izstādē Nolakotā pasaule: japāņu tradicionālie lakas izstrādājumi eksponēti vairāk nekā 100 20. gs. sākuma un 19. gs. beigu japāņu tradicionālajās lakojuma tehnikās darinātie sadzīves priekšmeti, kas saista un apbur ar savu izsmalcinātību. Japāņu laka tiek iegūta no sumahu dzimtai piederošā uruši jeb lakas koka Toxicodendron vernicifluum. Lakas koka sveķus iegūst, lakas koka stumbrā veicot vairākus iegriezumus. Pelēcīgie, salīdzinoši ūdeņainie sveķi ir vācējiem bīstami – ne velti koka latīniskais nosaukums ir toksiskais koks (toxicodendron). Sveķos ietilpstošā viela urušiols izraisa smagu ādas dermatītu. Tiesa, saskarsmē ar skābekli, sveķi strauji polimerizējās un sacietējusī kārtiņa ir cilvēka veselībai pilnīgi nekaitīga. Ar laku pārklāja ne tikai koka izstrādājumus, lakoja arī metālu – ieroču un aizsargbruņojuma daļas, samuraju cepures – , papīru – darinot pat lakotus papīra šķīvjus, audumu, keramiku. Uruši laku militāriem mērķiem (aizsardzībai pret koroziju) izmantoja vēl Otrā pasaules kara laikā. Laika gaitā tika izstrādātas daudzveidīgas uruši lakošanas dekoratīvās tehnoloģijas. Perfekta lakota izstrādājuma darināšana bija un joprojām ir sarežģīts un laikietilpīgs process. Lai gan pamatprocess – sākotnējo kārtu uzklāšana, žāvēšana un pulēšana – gandrīz nekad neatšķīrās, tālākajā dekoratīvajā apstrādē izšķīra vairākus tehniski mākslinieciskos risinājumus. Arī izstādē skatāmajiem eksponātiem minētas konkrētās lakošanas tehnikas – gan maki-e, kurā zīmējums uz lakotās virsmas tiek reljefi veidots, vai unikālā raden – kur lakā tiek iestrādāts perlamutrs.

Brazilkoks Ventspilī

• Ventspils muzejā Livonijas ordeņa pilī izstāžu ciklā Svešinieku mierinājums izstāde Brazilvuds: I daļa. Kristīne Abika un Māris Ločmelis

Izstādes Brazilvuds: I daļa. Kristīne Abika un Māris Ločmelis ievads vēstī: «Stāsts iesākās pirms vairāk nekā 120 gadiem, kad 1884. gada rudens vētrā pie Ulmales uz akmeņiem uzskrēja franču burinieks Le Tage. Tas bija ceļā no Haiti uz Liepāju, un kravā tam bija Brazīlijas sarkankoks, paredzēts Krievijas cara galmam. Tā vietā melnais, dzelzim līdzīgais koks nogrima Baltijas jūras dzelmē, kur pacietīgi ripinās vēl šobaltdien. Laiku pa laikam Sārnates galdniekam Kārlim Rubenim vecie zvejnieki atnes izskaloto brezilkoku un stāstus par nažu spaliem, kas krāso plaukstas sarkanas. Par melnā koka skaidās vārītiem tīkliem, kas kļūst rudi. Savukārt pāvilostnieks Rolfs Jansons no atrastajiem kokiem uz metāla virpas virpo vīna pudeļu aizbāžņus. Rolfa un Kārļa stāstu iespaidota, māksliniece Kristīne Abika nolēma atrast veidu, kā brazilkokā noslēpto krāsu atdzīvināt uz audekliem, bet fotogrāfs Māris Ločmelis fiksēja īsos mirkļus, kad koka skaidas iekrāso ūdeni tumši sārtu un brazilkoka asinis vēl nav atdzisušas.»

Scenogrāfe un māksliniece Kristīne Abika, kas jau divdesmit gadus ir saistīta arī ar Sārnati, veidojusi scenogrāfiju vairāk nekā 40 izrādēm Latvijas profesionālajos teātros, nominēta un saņēmusi vairākas Spēlmaņu nakts, kā arī Čaikas balvu Krievijā. Autore daudzām personālizstādēm un mākslas projektiem, kas saistīti ar laika patinu ieguvušu ready made priekšmetu ekspozīcijām un transformāciju glezniecībā. Plašāk par mākslinieces darbību un brazilkoka projektu: https://kristineabika.com/

Fotogrāfs Māris Ločmelis ikdienā saistīts ar reklāmas fotogrāfiju, īpašu atpazīstamību guvis ar fotogrāfu Raimo Lielbriedi iedzīvinot no jauna vēsturisko ambrotipiju (no grieķu val. –nemirstīgo nospiedumu) –19. gs. fototehnikā radītus uzņēmumus. M. Ločmelis organizējis vairākas personālizstādes un piedalījies grupu izstādēs ne tikai Latvijā un Lietuvā, bet arī Meksikā un Krievijā.

Pastaiga pa Vasarnīcu ielu

• Ventspils muzejā Livonijas ordeņa pils izstāžu zālē muzeja krājuma izstāde Vasarnīcu iela

Vasarnīcu iela veidojās kā populārās dārzpilsētu koncepcijas idejas attāla atskaņa, sekojot tobrīd plašu popularitāti guvušajām nostādnēm Eiropas pilsētu apbūvē. Lai gan pilnīgi jaunas dārzpilsētas 20. gs. pirmajos gadu desmitos tika izveidotas nelielā skaitā (galvenokārt Anglijā un Vācijā), dārzpilsētu ideja šajā laikā bija ļoti populāra. Viena no agrīnajām šīs idejas izpausmēm ir Rīgas Mežaparks, kādreizējais Ķeizarmežs (Kaiserwald). Gandrīz vienlaicīgi arī Ventspilī tiek īstenots līdzīgs projekts – līdzās Ostgalam, virzienā uz Kaziņmežu, attīstās strauji augošās pilsētas turīgāko iedzīvotāju pieņemtā jauna tipa apbūve, Vasarnīcu iela.

Izstāde Vasarnīcu iela nav tikai vēstījums par jaunām idejām pilsētas apbūvē. Tas ir stāsts par ēkām, stāsts par dzīvesveidu, dzimtām, cilvēkiem un to likteņiem. Stāsts, kas veltīts ielas pagājušā gadsimta dinamiskākajai daļai no t.s. Zviedru vaļņa rajona līdz pat Kaziņmeža sākumam. Ventspils muzeja vēsturnieki un izstādes scenogrāfs Mārtiņš Kalseris aicina muzeja apmeklētājus doties kopīgā, nesteidzīgā pastaigā pa Vasarnīcu ielu, ielūkojoties namu logos, kuru krāsainie stikli slēpj Ventspils vasarnieku pagātnes mirkļus.

Izstādē eksponēti galvenokārt Ventspils muzeja krājuma priekšmeti, tērpi no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja un I. Sarmas kolekcijām, fotomateriāli no M. Caras un Mikutoviču ģimenes arhīviem un velosipēdi no G. Brūna kolekcijas.