Skatuves cilvēku šā brīža lielākais izaicinājums – spēja pielāgoties mūsdienu apstākļiem. Svētdien koncertzālē Latvija aizvadītais ērģeļmūzikas koncerts bija tieši tāds mirklis, kad vajadzēja pielāgoties – ērģelnieks Džeims Makvinijs uzstājās tiešsaistē, bez skatītāju klātbūtnes. Par to, kā aizvadīts šis gads, kādas sajūtas piedzīvotas koncerta laikā un par pārdomu laiku, stāsta pats ērģelnieks.
Īpašs laiks un ļoti īpašs koncerts – bez klausītāju klātbūtnes, ar klausītājiem tiešsaistē. Ar kādām sajūtām to aizvadījāt?
– Jāatzīst, ka ar ļoti labām. Lai arī skatītāju zālē nebija, tomēr visu koncertu mani nepameta sajūta, ka mūzika izskan klausītājam. Parasti pēc katra muzikālā snieguma cenšos sevi novērtēt: kas man sanācis, kas nav sanācis. Tāda ir cilvēka būtība – vērtēt. Un šajā vērtēšanas brīdī nekad nedrīkst aizmirst par savu klausītāju, jo būtībā viņi ir tie bargākie kritiķi un vērtētāji, kas liek man kā pianistam, ērģelniekam attīstīties un virzīties uz priekšu. Protams, man ir neizsakāmi skumji par to, kas šobrīd pasaulē notiek, ka mani draugi nevarēja piedalīties koncertā klātienē, tomēr gribu arī piebilst, ka mēs visi esam ļoti atšķirīgi, kad uzstājamies. Kad esmu uz skatuves, nonāku tādā kā paša izveidotā burbulī, kurā ļaujos mūzikai, bet vienmēr arī atceros, ka nedrīkstu pazaudēt saikni ar savu klausītāju, jo jebkuram māksliniekam klausītājs ir ļoti nozīmīgs. Ērģeles ir instruments, kas paredz zināmu vientulības devu, būšanu malā arī baznīcā.
Vai šobrīd savā mūziķa dzīvē piedzīvojat pārdomu laiku?
– Šis gads visu mūsu dzīvēs ir bijis ļoti īpašs. Pasaule ir ļoti maza, un māksliniekiem vienmēr ir bijusi iespēja ceļot un tikties ar saviem klausītājiem, taču šobrīd laiks ir licis apstāties ikvienam no mums. Jā, noteikti daudzi piedzīvo skumjas, saskaroties ar atrautību citam no cita, bet es to neuztveru arī kā tikai trūkumu, drīzāk kā iespēju pabūt kopā ar sevi, arī kā iespēju izolēties no pasaules nežēlīgā dzīves ritma – esam tik daudz visu laiku steigušies, ka vienkārši ir pienācis laiks pārdomāt, kurp esam tā skrējuši. Beidzot varēju pabūt mājās. Man patīk aiziet uz baznīcu un savā nodabā paspēlēt ērģeles, jo tas palīdz uzkrāt jaunu enerģiju, palīdz rast jaunas idejas. Beidzot varēju pievērsties lietām, ko vienmēr esmu gribējis darīt, taču nekad tam iepriekš neatradu laiku. Šis bija mans pirmais atelpas gads, kopš pabeidzu savas studijas Kembridžas universitātē. Esmu pārliecināts, ka šāds pārdomu un pārmaiņu laiks mums visiem bija vajadzīgs. Man pašam šis koncerts kļuva par tādu kā šī gada kulmināciju, kad tikām apturēti savā nežēlīgajā skrējienā pirms tam. Jūtos gandarīts, ka varēju to nospēlēt tieši šeit, Ventspilī, koncertzālē Latvija.
Vai 2020. gada sākumā spētu noticēt tam, ka viens no diviem šā gada koncertiem koncerts izskanēs koncertzālē Latvija?
– Jā, tas ir pilnīgi neticami, ka man šogad šis ir bijis tikai viens no diviem koncertiem, bet vienlaikus esmu priecīgs, ka tas izskanējis šeit, Ventspilī. Koncertā spēlēju mūziku, kuru man sarakstījis Niko Mūlijs un kurš pats Ventspilī ir viesojies. Priecājos, koncertā līdztekus citu autoru darbiem izskanēja Niko Mūlija skaņdarba no Dzimšanas cikla pirmatskaņojums. Pirmizrāde – tas vienmēr ir kaut kas īpašs, to var salīdzināt ar mulsumu. Katru reizi izpildot skaņdarbu, piedzīvoju atkal kaut ko no jauna, tas katru reizi kļūst arvien labāks, tādēļ pirmatskaņojumam ir jābūt tik īpašam, lai tas varētu kļūst par sākumu, par visa pamatu, lai būtu turpinājums. Pirmatskaņojums – tā vienmēr ir ļoti liela atbildība.
Otro reizi viesojaties Ventspilī.
– Pirmo reizi Ventspilī uzstājos tieši pirms četriem gadiem – 2016. gada decembrī, tādēļ, vēlreiz nonākot šeit, man bija prieks piedzīvot atkalsatikšanos ar ļoti jaukiem cilvēkiem. Vienmēr liels prieks satikt koncertzāles māksliniecisko vadītāju Miku Magoni, tāpat kā visu pārējo koncertzāles komandu. Toreiz uzstājos teātra namā Jūras vārti, tādēļ jo īpaši liela interese man bija apskatīt un iepazīt jauno koncertzāli Latvija un spēlēt uz unikālajām ērģelēm. Esmu uzstājies daudzās koncertzālēs, jāatzīst, ka šeit patiešām ir ļoti jauki. Jūtos ļoti pagodināts un pateicīgs par iespēju būt šeit un muzicēt, tādēļ ne mirkli nevilcinājos, kad saņēmu uzaicinājumu braukt uz Ventspili. Man vienmēr ir bijis interesanti izmēģināt labus instrumentus jebkurā vietā – vai tā būtu liela megapole, vai mazāk apdzīvota vieta, jo īpaši šogad, kā jau pieminēju, kad darba apjoms ir krietni sarucis. Ērģeles, kā zināms, ir ļoti neparasts un īpašs instruments. Gadsimtu griežos tas ir piedzīvojis lielas izmaiņas, taču tā skaņa joprojām spēj apburt un radīt neaizmirstamas sajūtas. Man gribas panākt to, lai ērģeles pārsteigtu klausītāju ar savu skanējumu, radot pilnīgi kaut ko netradicionālu, gribu atklāt šī instrumenta dziļumu, Aptuveni 9 gadu vecumā mani burtiski apbūra šī skaņa un tā es ar šo instrumentu esmu saaudzis savā dzīvē.
Ziemassvētku laiks vairs nav aiz kalniem. Ko jūs novēlētu saviem klausītājiem?
-Šis ir bijis grūts laiks mums visiem. Es ceru, ka ikvienam bija vairāk laika un iespēju pabūt savās ģimenē, pārdomāt un izvērtēt lietas un galu galā sakārtot savas domas. Un, lai arī nākotne pagaidām ir neskaidra un plānot nekādus lielus projektus šobrīd nevaram, es novēlu visiem rast sirdsmieru un jauki sagaidīt un pavadīt Ziemassvētkus kopā ar savām ģimenēm, neatmetot cerību, ka reiz viss nokārtosies.
Komentāri (0)