Sajūtu sprādziens Jāņa Šneidera gleznās

Notiek sprādziens… Tas, kas ir bijis zem, iznāk ārpusē un kļūst redzams. Kaut kas ir satricināts…

Jāņa Šneidera dzimtā pilsēta ir Tukums. Viņš mācījies Tukuma 2. vidusskolā un Tukuma Mākslas skolā. Vēlāk mācības turpināja Rīgā – Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (JRRMV). To absolvējis, Jānis iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), kur ieguvis bakalaura grādu glezniecībā un šobrīd turpina studijas maģistrantūrā, specializējoties vizuālajā komunikācijā. Paralēli studijām Jānis strādā JRRMV un LMA, kur pasniedz gleznošanu sagatavošanās kursos. Pārējā laikā viņš strādā pie izstādēm, daudz lasa un, kā pats saka, skatās visapkārt, lai ieraudzītu vairāk.

Bakalaura studiju laikā Jānis ieguvis starptautisku un ļoti vērtīgu pieredzi, vienu semestri pavadot Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā (Beļģija). Esot svešumā, bijusi iespēja uz sevi un visu apkārt notiekošo paskatīties it kā no malas. «Tie savā ziņā ir sevis meklējumi un arī atrašana,» teica Jānis. Kā izrādās, tam, kas patlaban redzams izstādē teātra namā Jūras vārti, aizsākums meklējams tieši pieminētās prombūtnes laikā.

Viena no iezīmēm, kas raksturo Jāni, ir spēja apkārtējā vidē saskatīt to, kas sasaucas ar pašu. Un tā savu pieredzi Jānis nolasījis kādas ielas bruģī Antverpenē, caur kura šaurajām spraugām pretī saules gaismai spītīgi spraucas zāles stiebri. «Es pats sajutos kā bruģa bruņas, kas mēģina kaut ko izlauzt no sevis ārā un beidzot atvērties vaļā pieredzei un pasaulei kopumā…» pauda mākslinieks. Esot Antverpenē, Jānis daudz laika veltījis gleznošanai, savā ziņā norobežojoties no apkārtējiem.

Mākslinieka radošās pētniecības un izpausmju lauks ir virsma, kas, viņaprāt, ir pilnīgi visam. Arī cilvēks ir sava veida virsma, kas tiek ietekmēta gan no ārpuses, gan iekšienes. Piemēram, dusmās cilvēks saviebjas. Arī žestu, kustību un rīcību cēlonis mēdz būt kā iekšējs, tā arī ārējs. Virsma ir arī rokai, kas kustas, sejai, kas smaida.

Pētot savus darbus, Jānis atskārtis, ka arvien glezno vienu objektu uz tukša fona. Taču centrā redzamais nav kaut kas tikai viens, jo fons kopainā spēlē nozīmīgu lomu. Reizē tas ir arī attieksmes jautājums, izrādot cieņu pret gleznojumu, objektu, cilvēku.

Tā Šneiders pievērsās rūtīm, kas perspektīvā it kā pazūd tumsā vai tukšumā. Darbi ir konstruktīvi, arhitektoniski. Mākslinieks neslēpj, ka vārdos ir grūti ietērpt, jo katrā darbā iemūžināts lērums domu, ko šobrīd vairs teju neiespējami šķetināt.

Darbos, kas apskatāmi Jūras vārtos, mākslinieks iedzīvinājis rūtotu, bruģim līdzīgu virsmu, kas iestiepjas tumsā. Notiek sprādziens… Tas, kas ir bijis zem, iznāk ārpusē un kļūst redzams. Kaut kas ir satricināts… Sīkāk par to, kas redzams izstādē, darba autors nerunā, tā sniedzot iespēju emocijas izdzīvot katram pašam. «Nezinu, kā to nosaukt. Pat ja es to nosauktu vārdā, tas uzreiz kļūtu par ierobežojumu skatītājam,» savu izjūtu pamatoja Jānis. Pēc viņa sacītā, izstāde ir kā stāsts ne tikai par atbruņošanos, atklāšanos un atkailināšanos, bet arī par fizisku spēku. «Beigās tas kļūst par visu ko!»

To, ko ar savu darbu starpniecību iecerējis pateikt mākslinieks, viņaprāt, pauž arī darba tehnika. Jānis glezno ar eļļas krāsām uz nogruntēta papīra, un izmantotā tehnika ļauj spīdēt cauri papīra baltumam. Uzklājot vienu pelēcīgu slāni, ar terpentīnu tas tiek ņemts ārā, atsedzot to, kas tika padarīts neredzams. Seko sprādziena izgleznošana. Tā tiek atklāts noslēptais.

Seko savai sirdij

Atskatoties uz sevi tīņa vecumā un arī vēlāk, Jānis secina, ka lēmumu par nākotnes profesijas izvēli pieņēmis viegli, nepiespiesti. Tas noticis dabiski. Paralēli citām aizraušanām patika un interese par mākslu bijusi klātesoša jau kopš bērnības, savā ziņā izgaismojot dzīves ceļus, pa kuriem iet. «Ģimenē man nav neviena mākslinieka. Es viens pats tāds. Mamma advokāte, tētis – zemessargs,» pastāstīja Jānis. Viņš atceras, ka skolas laikā apmeklēja arī dejošanas nodarbības, labi padevās matemātika un latviešu valoda. Savukārt, runājot par studiju laiku, Jānis smejot teic, ka ir kāda spēkā esoša likumsakarība – vairums JRRMV absolventu iesākto turpina akadēmijā. Tā noticis arī ar viņu.

Dzīve ir ļaušanās

Jānim nepatīk plānot nākotni un lolot lielus plānus: «Es domāju tikai īsiem brīžiem uz priekšu. Es nezinu, ko darīšu kaut vai pēc mēneša.» Viņš dzīvo pēc pārliecības, ka līdz šim pieņemtās izvēles, veroties nākotnē, nav akmenī kaltas, taču sliecas domāt, ka māksla, visticamāk, būs tā joma, ar kuru sevi saistīt arī turpmākajās gaitās. «Tas jau ir kļuvis kaut kādā ziņā par veidu, kādā es domāju.» Dzīve ir kā upe. Upe nelemj, kur tecēt. Tā vienkārši tek, salīdzina Jānis.

Apturēt domu ratu

«Iedvesma man ir tāda kā citplanētieša sajūta. Acis kļūst, kā no citas pasaules atnākušas. Visu, uz ko skaties, vari uzlūkot kā jaunu un iepriekš neredzētu. Tā ir klātesamība, kas visbiežāk rodas garlaicībā,» savas izjūtas aprakstīja mākslinieks. Pēdējā laikā iedvesma viņu pārņem, sēžot vannā, kad iestājas ūdens radīts miers, kad domas vairs neklejo riņķī. Līdzīgas izjūtas viņš gūst, pastaigājoties pa meža takām Tukumā un visu lieko atstājot mājās. Neskatoties uz to, ka lielākoties šai pastaigai maršruts ir nemainīgs, arvien izdodas pamanīt ko jaunu. «Noņemt važas, būt klātesošam, un tad viss top interesants…,» pieklusināti noteic Jānis, «viss ir iedvesmojošs, ja tam velta uzmanību».

Neskatoties uz to, ka darbi tiek radīti galvenokārt sev, māksla ir veids, kā komunicēt ar pasauli. Pēc Jāņa sacītā, mākslas darbi ir ikonas sev, kurās saslēgušies neskaitāmi domu virknējumi. Pēc pēdējā otas triepiena vai zīmuļa vilciena katrs mākslas darbs rezultātā ir kā matemātiska formula, kas tapusi pēc apjomīgajiem aprēķiniem procesā, izkristalizējot labāko veidu, kā būt.

Mākslas darbs ir kā mīkla, pat ja tas sākotnēji tā nav domāts. Skatītāja uzdevums ir šo mīklu atminēt, apzinoties, ka nav viena pareizā risinājuma. Vispareizākais, labākais un vērtīgākais atminējums būs tas, kas derēs pašam skatītājam. «Izmīcīt darbu kā tādu mālu,» domas virknēja mākslinieks.

Vaicājot, vai izjūt vēlmi paplašināt savu redzējumu vēl citos mākslas virzienos vai veidos, Jānis atbild: «Daudz svarīgāk, man šķiet, iet tajā vienā iekšā līdz galam. Tā, lai ūdens iet pāri galvai, nevis tikai pamērcēt pēdas.»

Kļūdīšanās un piedošana

«Ļaut būt!» tā savu dzīves filozofiju raksturo Jānis. Ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir un pieņemt to; ļaut sev kļūdīties un prast piedot. «Tas, kas mūs vieno, ir daudz vairāk, nekā tas, kas mūs atšķir. Pamats visam ir viens un tas pats. Viss pārējais ir kaut kāda uzaugusi sūna. Sākums ir viens un to nevajag aizmirst!» tā Šneiders.

Vaicājot, ko viņam nozīmē iznākšana ārpus savas komforta zonas, Jānis atbild, ka tā ir atklātība pašam pret sevi. Justies atbrīvotam, būt ievainojamam, atklātam, jo slēpt ir daudz vieglāk. «Noņem nost bruņas un vienkārši būt! Nevis izlikties par kaut ko, bet ļaut būt! Tas ir mūžīgs ceļš».

Interesanti, ka pašizaugsmes nolūkos Jānis bija radis vietu, kur zīmēt, nebaidoties kļūdīties, un mācīties sev piedot, būt mierā ar to.

Pretendē Purvīša balvai

Par savu otro personālizstādi Vieta, kas pērn bija skatāma galerijā LOOK Rīgā, Šneiders ir nominēts prestižajai Purvīša balvai 2021. Laureāti tiks paziņoti apbalvošanas ceremonijā nākamā gada aprīlī.

Savu vērtējumu paudusi mākslas zinātniece, kuratore Ieva Kalniņa: «Kas ir šī vieta, kas redzama Šneidera gleznās – dekonstruēta, shematiski vienkāršota un vēl arvien tik sarežģīta? Tukša telpa ir ideja. Šneidera izstādē arī vieta top par ideju. Izstāde skatītāju apņem pilnībā. Izmēros nelielie darbi vizuāli ir tik ietilpīgi, ka šķiet – jau tā šaurās galerijas telpas atlikums aizplūst caur tiem, līdz izstāde tev pielipusi kā otra āda. Viss ir saprotams, un nekas nav skaidrs. Gleznās pamanītie šķēršļi, sašķiebušais horizonts, izplūdušais horizonts, stūris, šaurie vārti, mazā ala.. Arhetipiski varētu raisīt nedrošību, tomēr tā nenotiek. Šī vieta ir tik pazīstama, ka visi šķēršļi sen jau zināmi. Emocionālā tuvība ar Šneidera gleznām ir apbrīnojama, it kā kāda iekšējā navigācija pēkšņi atskaņotu «tu esi sasniedzis savu galamērķi»! (…) Šī ir kvalitāte, kas iepriecina un iedvesmo.»

Jānis neslēpj, ka, uzzinājis par šo notikumu, juties pārsteigts un nobijies. Viņu biedē iestrēgšanā vienā virzienā, kas šobrīd atzīts par labu esam. Taču neskatoties uz to, kāds būs iznākums, jau šobrīd tas ir liels pagodinājums un prieks par novērtējumu, pateicīgs ir Jānis. Šis paziņojums nācis kopā ar lielāku publicitāti, «bet man personīgi patīk palikt ēnā». Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc uz Šneidera darbiem priekšpusē vairs nav redzams viņa paraksts.

Jāpiezīmē arī tas, ka 2019. gadā konkursā par labāko Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku Šneiders ieguvis labākā jaunā gleznotāja titulu.

Vienkāršība ir pats sarežģītākais

Uldis Pētersons, Talsu novada muzeja direktors, mākslas zinātnieks

– Jāni Šneideru zinu jau no laika, kad viņš studēja 1. kursā, no vasaras plenēriem Kuldīgā. Es viņam jau toreiz teicu, ka viss būs! To varēja redzēt. Jānis ir mierīgs, kluss, nosvērts, bet pieļauju, ka tas tikai ārēji. Tas, kas viņā plosās iekšēji, noteikti nāk uz āru mākslā.

Man šķiet interesanti, ko Jānis ir ieraudzījis un kā viņš to pasniedz. Jānis skatītājam pietaupa ļoti daudz iespēju domāšanai. Viņš ir paņēmis ļoti dziļu un plašu lauku, un kādam laikam noteikti pietiks, kur izvērsties. Vienkāršība tajā pašā laikā ir pats sarežģītākais. Radīt un rādīt vienkāršas lietas, tas vienmēr ir ļoti sarežģīti. Un es domāju, ka par redzamu mākslinieku viņu šobrīd padara tieši tas.

Jāņa darbi ir ļoti ievelkoši. Tiem nevar ar acīm tikai pārskriet pāri, uz viņa mākslas darbiem ir jāskatās. Ja cilvēks nav paviršs savā redzējumā uz pasauli kopumā, tad Jāņa mākslas darbi noteikti nevar atstāt vienaldzīgu.