Kad klusums piedzīvo skaņas skaistumu

Mēmais kino savu uzplaukumu un norieta periodu piedzīvo pagājušā gadsimta 20. gados. Kinematogrāfs sasniedz tobrīd pieejamo tēlotājmākslas iespēju kulmināciju. Tuvplāni un vidēja lieluma plāni, panoramēšanā, rakursu kadri un daudzi citi operatoru un montāžas paņēmieni kļūst par kinematogrāfa instrumentiem visā pasaulē un ļauj risināt arvien sarežģītākus mākslinieciskos uzdevumus. Vācu ekspresionisms, kuru pārstāv arī režisors Roberts Vīne, ir baiļu un neprāta kinematogrāfija, kas būvēta uz krimināliem un mistiski romantiskiem sižetiem un izpildīts samākslotā stilā ar ēnu, asu rakursu, deformētu dekorāciju pārbagātību un piepildītu ar eksaltētu aktierspēli. Kā vienu no šī žanra izciliem paraugiem var uzskatīt mēmo kino Doktora Kaligari kabinetu, kuru par izcilu mākslas darbu padara daudzi faktori. Viens no tiem atspoguļots filmas izskaņā, kad tiek risināts mūžīgais konflikts starp instinktu un racionalitāti, kas raksturīgs ikvienam indivīdam. Šo izcilo mākslas darbu pagājušajā sestdienā ikviens interesents varēja noskatīties koncertzālē Latvija. Un kā ķirsītis uz gardās kūkas gabaliņa bija britu ērģelnieka Ričarda Hilla sacerētā oriģinālmūzika šim kino, kas izskanēja mūzikas autora izpildījumā. Jāsaka, ka šoreiz skatītājiem pasniegtais kūkas gabaliņš nebija ne par saldu, ne par lielu – tieši tik daudz un tik saldi, lai pēc pasākuma vēl ilgi sajustu labo pēcgaršu.

«Ikdienā spēlēju ērģeles baznīcā, taču mans hobijs ir rakstīt mūziku filmām. Visvairāk mani šajā procesā uzrunā izaicinājums atdzīvināt filmu. Caur mūziku sajūtu katru filmas varoni vēl spilgtāk, ar skaņām vēl vairāk pastiprinot viņu tēlu. Man kā ērģelniekam ir ārkārtīgi svarīgi sajust saskaņu ar klausītāju, ļaujot viņiem izdzīvot mūzikas skaņas, bet tajā pašā nebūt uzbāzīgam un palikt nepamanītam,» sarunas ieskaņā norāda ērģelnieks Ričards Hills, piebilstot, ka mēmais kino, viņaprāt, ir izcils ar to, ka piedāvā sajust klusumu. Mākslinieks joprojām spēj pārsteigt tas, cik daudz var izteikt ar klusumu – tā ir iespēja domāt, attīstīties, ļauties fantāzijai, uzburt savu pasauli. «Un tā, ļaujoties savas pasaules uzburšanai, nonācu pie savas mūzikas šai filmai,» smaidot saka ērģelnieks.

Esot pirmo reizi Ventspilī, Ričards Hills ir patīkami pārsteigts par koncertzāli Latvija, tās brīnišķīgo akustiku, par ērģelēm, pieminot, ka tas ir ļoti daudzpusīgs instruments, no kura var iegūt gan ļoti dinamiskas, spēcīgas un pat agresīvas skaņas, gan ļoti maigas, plūstošas un liriskas skaņas. «Ērģeļspēle ļauj izdzīvot ļoti daudzpusīgu sajūtu gammu. Rakstot mūziku filmai Doktora Kaligari kabinets, kā jau ikviens filmu mūzikas autors, arī es ļoti rūpīgi iepazinu šo filmu, pievēršot uzmanību katrai vissīkākajai detaļai, katram filmas varonim, izpētot tā laika dominējošo noskaņojumu, lai spētu to visu savienot ar mūziku. Tas ir ļoti radošs darbs, gluži kā zīmējot no punkta uz punktu, lai rastos viens koptēls,» vaicāts, kā tapusi mūzika šim mēmajam kino, atbild ērģelnieks Hills. Uz jautājumu, vai labprāt pats skatās šausmu filmas, Hills atbild, ka šis filmu žanrs noteikti nav viņa mīļākais kino, bet, ja tas ir savienojumā ar mēmo kino, tad jau tas ir cits stāsts. Viņaprāt, mēmais kino tieši ar to ir izcils, ka nepasaka neko lieku, savukārt ar attēlu spēj uzburt visu, ko autors iecerējis parādīt. «Mūsdienās ir tik daudz lieku trokšņu, ka nespējam vairs ieklausīties paši sevī un pabūt ar sevi, lai labāk izprastu, kas ar mums notiek. Esam ļoti virspusēji un vienmēr skrienoši. Mēmais kino šādā ziņā ir vienkārši izcils, jo tas ļauj domāt un analizēt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man tas patīk, un jo īpaši Doktora Kaligari kabinets,» saka Hills.