Stāstīs par atbrīvošanos no «čupu burtiem»

Senās klases sienas noteikti varētu apliecināt, ka arī šeit skolas bērni cīnījušies ar daudzajiem ''h'', ''ch'' un citām burtu kaudzītēm, kas savulaik kalpoja garumzīmju un mīkstinājuma zīmju vietā.

Latviešu rakstības attīstībai var izsekot, sākot ar 16. gadsimtu, kad tiek izdotas pirmās grāmatas latviešu valodā, kas, protams, bija garīgā literatūra - katoļu un luterāņu katehismi, tai skaitā Nevācu psalmi.

Pirmo latviešu valodā iespiesto tekstu autori bija vācu mācītāji, kas latviešu valodai piemēroja tā laika vācu valodas rakstības principus, par pamatu ņemot gotisko rakstu. 19.gs. vidū, kad latviešu kultūras attīstību sāk virzīt jaunlatvieši un tiek likti pamati latviešu nacionālajai rakstniecībai un zinātnei, aktuāls kļūst arī latviešu rakstības reformas jautājums.

Juris Alunāns 19.gs. vidū savā apcerējumā ''Kāds vārds par latviešu valodu'' raksta: ''Gandrīz ikkatrā grāmatā, kas manās rokās nākuse, esmu atradis savādu rakstīšanu. Īpaši ar svešiem vārdiem vēl allaž misas un apjūk. Kā kuram katram prātā nāk, tā tas raksta, un tā tad var redzēt vienu pašu vārdu daždažādi rakstītu. Vai tad nu latviešu valodai likumu nav, pēc kuriem jāraksta? Ira gan, bet, kā rādās, tik rets kāds tos atģidis un ievērojies.''

Svarīga loma jaunās ortogrāfijas izstrādāšanā un nostiprināšanā ir 1907. gadā izdotajai ''Latviešu gramatikai''. 1908. gadā pie Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas noorganizē ortogrāfijas komisiju, kuras uzdevums bija izstādāt jauno latviešu ortogrāfiju. Jauno ortogrāfiju par obligātu pirmo reizi juridiski apstiprināja ar valdības dekrētu 1919. gadā. Praksē to ieviesa laika posmā no 1920. gada līdz 1922. gadam.

Vēstures otrdienu apmeklējums ir bez maksas. Sēdvietas tiks individuāli ierādītas, ievērojot distancēšanās prasības. Telpa piemērota ne vairāk kā 15 klausītājiem.