Vēstures otrdienā runās par senu biškopības tradīciju

Mūsu senči medu ieguva no dobumiem kokos, kur bišu saimei iekārtoja īpašu dori. Dorkoki joprojām sastopami Latvijas mežos un ceļmalās. Nezinātājs mežos tos nepamanīs. Tomēr ir cilvēks, kam dorkoki ir sirdslieta - ventspilnieks Agris Āboliņš ir Latvijā vienīgais, kas apzina šos senās biškopības tradīcijas lieciniekus un veido karti – ceļvedi uz simtgadīgajām dores priedēm.

Jaunās sezonas Vēstures otrdienu ciklā senas biškopības tradīcijas apzinātājā un popularizētāja Agra Āboliņa stāstījums par bišu dorēm, doru kokiem, šīs unikālās pirmatnējās biškopības īpatnībām un to aizraujoši īpatnējo, ko zinātājs vēl var pamanīt Kurzemes mežos. Stāsts, kas saistīts ar Kaziņu doru priedi un to, kādēļ un kā tās vairāk kā 350 gadu senais stumbrs nonāca Piejūras brīvdabas muzejā. Stāsts, kādu visticamāk nedzirdēsiet nekur citur ārpus Kurzemes.

Dores kokos veidotas daudzus gadsimtus, bet 19. gadsimtā šī tradīcija pamazām zūd, jo biškopji par daudz praktiskākiem atzīst citus veidus kā kopt bites - pārsvarā stropos, kas izvietoti uz zemes. Neskatoties uz to, daudzviet Latvijā un tajā skaitā arī Ziemeļkurzemē, senais dravniecības paņēmiens lietots līdz pat 20.gs. sākumam. Nedaudz pārsteidzoši, bet saglabājušies ir senie doru koki, galvenokārt priedes. Mūsdienās dores vietas atpazīstamas kā gareniski dobumi koku stumbrā, kas pamazām aizaug. Iekšpuse dorei ir izcirsta, mākslīgi apdarinātām sienām, kurās nereti atrodamas vēl plauktu vietas vai kādi citi dores iekārtojuma elementi. Parasti dores veidotas koku dienvidu pusē, lai tās vairāk apspīdētu saule. Retos gadījumos līdz mūsdienām saglabājušos bišu kokos var atrast dažādas zīmes dores iekšpusē. Šādas aizsargzīmes iegriezuši senie dravnieki, tā domādami dori un tās saimi pasargāt no dažādiem zagļiem un negadījumiem. Visbiežāk dores iekšpusē atrodami slīpie krusti.

Ieeja pasākumā bez maksas.