Iemācīties sarunāties par izlasīto

Vita Ozola veiksmīgi īsteno vairākus Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu un jauniešu literatūras centra koordinētos lasīšanas veicināšanas projektus. Satiekot Vitu un uzsākot sarunu, sākotnēji jaunā sieviete šķiet klusa un nedaudz kautrīga, bet, kad saruna skar grāmatas, Vita ir vaļsirdīga un runā par savu darbu ar lielu aizrautību. Ikdienā, strādājot ar bērniem, Vita gūst gandarījumu no šī darba. Un iegrimt grāmatu pasaulē – tā ir nodarbe, no kuras Vitai ir grūti atteikties.

Vai ziņa par balvas saņemšanu jums nāca kā pārsteigums?

– Pirms diviem gadiem tiku jau vienreiz pieteikta šai balvai. Šogad Ventspils bibliotēkas direktore Astra Pumpura un Pārventas bibliotēkas vadītāja Igeta Gredzena manu kandidatūru pieteica vēlreiz, bet es īpaši necerēju, ka varētu saņemt šo balvu, jo parasti to piešķir kolēģiem ar ilgāku darba stāžu, lielāku pieredzi, bet, kad uzzināju, ka esmu apbalvota, protams, man bija liels prieks. Apzinos, ka šī balva motivē mani turpināt iesākto darbu un darīt to vēl labāk – censties dažādi veicināt bērnu un jauniešu interesi par grāmatu lasīšanu. Izjutu lielu kolēģu prieku par maniem sasniegumiem, kas ir ļoti patīkami. Paldies visiem par atbalstu, jo tikai ar komandas darbu varam saņemt balvas. Starp citu, bibliotekāra, bibliogrāfa un žurnālista Voldemāra Caunes balvu Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka iedibināja 2007. gadā, godinot Caunes ieguldījumu Liepājas bērnu bibliotēkas dibināšanā. Pārventas bibliotēkā strādāju kopš 2011. gada, un pa šiem gadiem ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar skolu, bērnudārzu skolotājiem, par ko man ir liels prieks, jo, kopīgi sadarbojoties, varam ieinteresēt bērnus iepazīt jauko grāmatu pasauli.

Būt par bibliotekāri – tas bija apzināts lēmums vai nejaušība?

– Godīgi sakot, bibliotēkā sāku strādāt gana nejauši. Pirms uzsāku šeit savas darba gaitas, man nekad nebija pat ienācis prātā, ka es varētu strādāt bibliotēkā. Lai gan, kad biju maza, viena no manām mīļākajām nodarbēm, ko darīju mājās, kad man bija garš laiks, ņēmu grāmatas ārā no grāmatplaukta un liku tās atpakaļ (smejas). Bet, nopietni runājot, es mācījos par latviešu valodas un literatūras skolotāju Liepājas Universitātē. Kad man bija prakse skolā, parasti stundas gatavoju bibliotēkā, kur bija klusi un mierīgi, un tā arī te aizķēros. Vēl nebiju pabeigusi studijas, kad sāku jau strādāt Pārventas bibliotēkā. Dzīve iegrozījās tā, ka mans ceļš atveda mani uz bibliotēku. Vēl varbūt kaut kāda nozīme tam, ka strādāju bibliotēkā, ir manai tantei bērnu bibliotēkas ilggadējai bibliotekārei Inesei Ozolai, jo viņa bija pirmā, kurai es jautāju, vai man vajadzētu uzsākt savas darba gaitas bibliotēkā, kad biju saņēmusi tādu piedāvājumu. Viņas atbilde, protams, bija apstiprinoša. Inese Ozola visu mūžu nostrādājusi bibliotēkā – šogad decembrī apritēja 40 gadi, tādēļ biju droša, ka viņas padomā varu ieklausīties.

Ja reiz esat pēc izglītības latviešu valodas un literatūras skolotāja, vai nekad nav gribējies tomēr strādāt skolā?

– Esmu dažreiz domājusi par darbu skolā. Ja es strādātu skolā, tad darbs ar bērniem man būtu ikdiena, bet šeit bērni nāk pie manis un es eju pie viņiem, līdz ar to man tie ir svētki. Pagaidām man patīk baudīt šo svētku sajūtu.

Kurā brīdī jūs sapratāt, ka grāmata ir kaut kas vairāk nekā tikai burtu virknējums? Vai grāmata spēj jūs sevī ievilināt tik ļoti, ka reālā dzīve sāk ritēt kaut kur paralēli?

– Domāju, ka ar šīm sajūtām ir saskāries ikviens, kurš ir lasījis tādu grāmatu, kuras dēļ nav iespējams aiziet gulēt, ar domu – vēl tikai dažas lappuses izlasīšu, un tad viss... Man vienmēr ir paticis lasīt, jau no mazotnes; es laikam nevarētu iedomāties savu dzīvi bez grāmatas. Bet esmu arī domājusi par to, kāpēc kāds paņem grāmatu rokās, bet kāds ne, kā bērniem veicināt lasītprieku. Man šķiet, ka vienas unikālas receptes, kas derētu pilnīgi visiem, vienkārši nav. Ģimenē esam četras māsas, un tā lielākā lasītāja esmu es, kas no visām māsām ir visjaunākā. Lielajām māsām grāmata neaizņem tik svarīgu vietu viņu dzīvē. Mana mamma vienmēr ir bijusi liela grāmatu lasītāja, iespējams, šo lasītprieku esmu aizguvusi no viņas. Tāpat mans vectēvs vienmēr ir lasījis. Mans 10-gadīgais dēls par labām un interesantām grāmatām atzīst tikai nedaudzas. Diemžēl ne vienmēr tas piemērs, ja vecāki lasa daudz grāmatu, pāriet uz bērniem. Varbūt ar laiku...

Jūs esat vairāk introverta vai ekstraverta persona? Mēs dzīvojam stereotipu pasaulē, un viens no stereotipiem par bibliotekāru darbu ir tāds, ka tas ir ļoti kluss, uz sevi vērsts.

– Laikam tomēr esmu vairāk introverta, bet domāju, ka manī ir iezīmes arī no ekstravertas personas. Priecājos, ka mūsdienās stereotips par bibliotekāra darbu tiek lauzts. Bibliotēka jau sen vairs nav klusa un mierīga vieta, tā pakāpeniski ir kļuvusi par vietējo sabiedrisko centru. Un viss ir atkarīgs arī no paša personības: jo vairāk piesaistīs cilvēkus dažādām aktivitātēm, ko bibliotēkā var rīkot, jo lielāka atsaucība tiks gūta. Un no klusuma nebūs ne miņas.

Kā mūsdienās panākt līdzsvaru bērnu pasaulē starp tehnoloģijām un grāmatām? Lai grāmata tajā nepazustu?

– Aktīvākie grāmatu lasītāji ir skolēni līdz 3. klasei, kā arī bērnudārza vecumā. Esmu novērojusi, ka pēc 3. klases bērnos notiek lūzums un interese par lasīšanu mazinās. Tādēļ ir aktīvi jādomā par dažādiem pasākumiem, kā grāmatu padarīt interesantu bērniem. Piemēram, 3–4 gadus veciem bērniem paredzētajā lasīšanas veicināšanas projektā Grāmatu starts. Pūcīšu skola šā gada janvārī skoliņu absolvēja 23 mazie pūčulēni, bet šoruden mācības skoliņā uzsāka 25 bērniņi. Lai grāmatu lasīšanu padarītu vēl interesantāku, esmu iesaistījusi bibliotēkas kolēģes, iestudējusi vairākas ēnu teātra izrādes. Sadarbībā ar Pārventas izglītības iestādēm šajā mācību gadā Bērnu un jauniešu žūrijā iesaistīti vairāk nekā 100 bērni. Tās ir tikai dažas aktivitātes, lai piesaistītu grāmatas lasīšanai, bet no tā lūzuma, kad skolēnam zūd interese par grāmatu, mēs nevaram izbēgt. Pusaudžus ir gana grūti ievilināt bibliotēkā, tādēļ mums arvien ir jāmeklē jauni formāti, kā palīdzēt viņiem satuvināties ar grāmatu pasauli. Zinu, ka nepateikšu neko jaunu, bet viens no iemesliem, kāpēc būtu jālasa – lasīšana palīdz izkopt valodu.

Grāmatu piedāvātais klāsts ir tik liels. Kā tajā nepazust un spēt izvēlēties pareizo sev?

– Šajā ziņā ļoti liels palīgs var būt Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzsāktā lasītveicināšanas programma Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija, lai līdz lasītājiem nonāktu kvalitatīvas grāmatas. Eksperti piedāvā bērniem, jauniešiem un viņu vecākiem iespēju iesaistīties lasīšanas veicināšanas kampaņā. Svarīgi iemācīties iesaistīt draugus un ģimeni sarunās par lasīto. Manuprāt, tikai kopīgiem spēkiem varam panākt, lai interese par grāmatu pusaudžu vecumā nezustu.

Jūsu darba vieta – Pārventas bibliotēka – ir ļoti skaista. Kad no rītiem dodaties uz darbu, kāda ir sajūta?

– Man vajadzēja nostrādāt šajā bibliotēkā kādu laiku, lai sajustos kā daļa no šīs bibliotēkas, no šīs skaistās ēkas. Īpašais plauktu izkārtojums piešķir šai bibliotēkai savu šarmu. Man ļoti patīk šeit strādāt. Pirms tapa šī bibliotēka, kā zināms, šajā vietā atradās Smiltnieku mājas, pie mājām bija iestādīti ozols un liepa, kas bibliotēkas ārpusē aug joprojām. Ozols tik ļoti apņēmis ar zariem liepu, ka liepu pat uzreiz nevar pamanīt, bet šajos kokos, ko varam uztvert kā latviskos simbolus, ir ļoti liels spēks. Tie enerģētiski spēcīgi piepilda šo vietu.

Vai jums ir kāds hobijs, kas aizrauj tikpat ļoti kā grāmatu lasīšana?

– Man ļoti patīk būt pie jūras – jūra un tās šalkoņa palīdz man sakārtot domas. Un, ja dzīvās būtnes patērē enerģiju, tad ūdens un akmens ir tie, kas uzkrāj šo enerģiju, tādēļ jūra ir tik dāsna, ka dalās ar savu spēku. Man patīk arī dažreiz paskriet, nodarboties ar rokdarbiem, pagatavot kaut ko garšīgu, pabūt kopā ar savu dēlu. Man patīk saturīgi pavadīt savu brīvo laiku.

Jums iznāk daudz strādāt ar bērniem, daudz ko no sevis dot, bet, kur smelties to, lai būtu ko dot?

– Bērni neskopojas un dāvā ļoti daudz enerģijas arī pretī. Bērnudārza audzēkņi ir ļoti mīļi. Kad esmu aizgājusi pie viņiem un redzu, cik viņi ir priecīgi mani satikt, tas mani ļoti motivē: noteikti ir vērts darīt to, ko es daru. Es neiztukšojos, atgriezeniskā saikne darbojas perfekti. Bibliotēkā darba pamats ir grāmatas, bet darbošanās lauciņš var būt pat ļoti plašs – vide, medicīna, ciltskoku pētīšana, lasīšanas veicināšana, vingrošana, kulinārija un tā tālāk. Par visām šīm nozarēm bibliotekārs var piesaistīt lasītājus, veidojot pasākumus. Regulāri iepazīstos ar jaunajām grāmatām, lai tad, kad bērni man ko vaicās, varētu atbildēt un kaut ko ieteikt.

Tuvojoties jaunajam gadam, vai jums ir kāda apņemšanās?

– Esmu sapratusi, ka drīzāk nevajag neko apņemties, jo pēc tam iznāk secināt, ka no tā īsti nekas nav sanācis. Piemēram, pagājušajā gadā apņēmos veltīt vairāk laika mājiniekiem, bet diemžēl šo apņemšanos man neizdevās īstenot. Nesen izlasīju tādu domu: ja dari to, kas tev patīk, tu neizdedz. Jā, tu nogursti, bet neizdedz, jo tas organiski saiet kopā ar tavu dzīvesveidu.

Vai ir kāda grāmata, kura ir tik ļoti aizrāvusi, ka gribētos to pārlasīt vēlreiz un vēlreiz?

– Manam pasaules redzējumam un sajūtām atbilst Frēderika Bekmana grāmatas. Latviski lasāmasi 3 autora darbi: Vīrs, vārdā Ūve, Omce sūta sveicienus un atvainojas un Te bija Brita Marija. Bekmans par saviem grāmatas varoņiem, arī tiem, kuri citiem šķiet īgni, nelaipni un nepatīkami, stāsta ar lielu sirsnību, ieskatoties viņos tik dziļi, ka atrod arī šajos cilvēkos gaišumu un mīlestību. Šīs grāmatas ļauj pasauli redzēt skaistāku un labāku par to, kāda tā varbūt ir. Ik pa laikam mēdzu pārlasīt kādu bērnībā lasītu mīļu grāmatu un viena no tām ir Astridas Lindgrēnes Brāļi Lauvassirdis. No sirds apbrīnoju ka Lingrēnes personību, kas savā ziņā mainīja bijušo skatījumu uz bērniem un to audzināšanu.

Vai jūs varētu īsumā raksturot Pārventas bibliotēkas pastāvīgos apmeklētājus, lasītājus?

– Viņi ir savējie. Ar pastāvīgajiem apmeklētājiem ir izveidojies personīgs kontakts, tās vairs nav tikai attiecības starp apkalpojošo personālu un bibliotēkas apmeklētāju. Piemēram, kolēģi no nozaru literatūras dažreiz strādā kā psihologi, ne tikai kā bibliotekāri: uzklausa, sniedz padomu. Viņi lielākoties zina visu, kas notiek Pārventā.

No mūsu sarunas secinu, ka lasīt vajag…

– Lasīt vajag. Un to arī gribu novēlēt visiem cilvēkiem – lasiet! Tas būtu tik lieliski, ja cilvēki pieņemtu domu, ka lasīt ir stilīgi. Latviešu rakstniece Luīze Pastore, kas vada radošās rakstniecības nodarbības bērniem un jauniešiem, tāpat ir arī aktīva sociālajos tīklos, reiz uz kāda jaunieša uzdoto jautājumu, kāpēc būtu jālasa, atbildēja, ka var jau arī nelasīt, tikai tie, kas ir stilīgi, tie arī lasa. Domājot par to, vai grāmatām ir nākotne, uzskatu, ka ir, jo īpaši, ja tās kļūst par mākslas darbu, ar skaistām ilustrācijām, piesaistot māksliniekus.

Apmaksāta informācija