Ļūdēns apbedīts Usmas kapos

Mūspusē zemgalietis nonāca sievas Veltiņas dēļ. Dzīvesbiedri bieži uzturējās Vītolu mājās, kur savulaik ieprecējās Veltas tēvs. Mūža pēdējos gados Ļūdens bija dikti saskumis – mūžībā aizgāja viņa Veltiņa, un dzejniekam nebija spēka, lai radītu jaunus darbus.

Pirmo reizi satikāmies augustā, kad Usmas baznīcā notika draudzes diena. Arī dzejnieks piedalījās svētku piknikā, ar interesi izvaicājot satiktos cilvēkus. Galantais un uzmanīgais kungs aicināja ciemos, un pavisam drīz – pēc pāris nedēļām – saredzējāmies mājā, kur paštaisītajos plauktos bija lielas un mazas grāmatas.

Tikai pēc kāda laika pamanīju, ka Ļūdēnam grūti satvert sīkus priekšmetus. Pēc vidusskolas, strādājot uz kombaina, viņš zaudēja dažus pirkstus, bet šis brīdis viņam saistījās ar kādu priecīgu notikumu. Vitauta ģimene desmit gadus slēpa viņa tēvu, arī zēns zināja, ka jāklusē, bet, «kad gulēju slimnīcā ar apsaitētām rokām, bija viena no mana mūža laimīgākajām dienām, jo palātā ienāca tēvs... »

Vitauts, kas bija Edvards Virzas māsas dēls, cienīja cilvēkus, kas mīlēja Latvijas valsti, un veltīja viņiem daudz dzejas rindu. Ļūdēna meita Laima iecerējusi organizēt tētim veltītus piemiņas vakarus, bet vēl ir skumju un sēru laiks.

Dzejnieks tikai nupat guldīts Usmas kapos, kur vienkāršajā piemiņas akmenī iekalti sieviņai veltītie vārdi: Visas manas dzejas siltums ir no tavām mīļām rokām. Dusi saldi, Dzejniek!