Oktobra pasākumi «Jūras vārtos»

Dirty Deal Teatro izrāde Dvēseļu utenis

Reinis Boters, aktieris, izrādē atveido latvieti Viesturu: viens no risinājumiem ir cilvēcīgi sarunāties

Ideja par izrādi radās jums – pašiem aktieriem.

– Jā. Četri no sešiem izrādes aktieriem – Āris Matesovičs, Ance Strazda, Klāvs Mellis un es – ir nodibinājuši teātra trupu KVADRIFRONS. Šo izrādi uzskatu par vienu no mūsu pirmajiem mēģinājumiem veidot ko savu. Sarunas un jokošanās kādā Rīgas bārā pārvērtās par iestudējumu.

Paši arī apkopojāt materiālus par dažādām nacionalitātēm.

– Jā, tas bija interesanti. Man varbūt ne tik interesanti kā citiem izrādes dalībniekiem, jo pats attēloju latvieti, tādēļ vienkārši painteresējos par savas ģimenes vēsturi. Bet, piemēram, Āris, kurš attēlo vāciski runājošu jaunieti, uzrunāja vācieti, kurš ilgus gadus dzīvo Latvijā, lai saprastu šo mentalitāti, viņa domas par Latviju. Ļoti daudz izrādes materiāla nācis no mūsu dzīves, aizspriedumiem. Izrādē ir sadaļa, kurā runājam par saviem vectētiņiem, tā ir mūsu ģimeņu vēsture. Mans stāsts ir ļoti balstīts manu radinieku piedzīvojumos, piemēram, kara laikā.

Izrādei ir interesants nosaukums. Protams, rodas asociācijas ar Aleksan­dra Grīna Dvēseļu puteni, bet vārds utenis savukārt apzīmē tādu nelielu krāmu tirdziņu.

– Nosaukums radās interesantā ideju apmaiņā. Šķita, ka tas varētu būt asprātīgi. No otras puses – centāmies arī saprast, kas ir Dvēseļu putenis. Grāmata ir par kara skartajiem cilvēkiem, un man šķiet, ka mēs, mazliet atsaucoties uz grāmatu, tēmu turpinām, tikai mūsdienu sabiedrībā. Jau varu pačukstēt, ka izrādei būs turpinājums Sidraba šķidrums. Tajā pētīsim cilvēka un dabas attiecības, darbu sāksim oktobra beigās.

Teātra kritiķe Lauma Abramoviča recenzijā minējusi, ka izrāde varētu būt īpaši interesanta atjaunotās Latvijas vienaudžiem.

– Man gribas domāt, ka izrāde ir interesanta visiem. Tas jau vairāk atkarīgs no cilvēka. Ir bijuši arī vecāka gadagājuma cilvēki, kas pasaka: forši, ka runājat par sasāpējušām lietām vieglā formā.

Vai, jūsuprāt, ir kāds risinājums dažādo nacionalitāšu sadzīvošanai?

– Viens no veidiem, kā nonākt pie risinājuma, ir runāt. Nevis politizēt šo tēmu, bet vienkārši cilvēcīgi sarunāties. Tādēļ arī veidojām izrādi.

Izrāde notiks 2. oktobrī, plkst. 13

 

Latvijas Leļļu teātra izrāde Krokodils Gena un Pekausis (krievu valodā)

Vladimirs Svoboda, aktieris, izrādē atveido krokodila Genas lomu: izrāde māca vienkāršas lietas, piemēram, palīdzēt citiem

Vai izrādes pamatā ir klasiskais stāsts par krokodilu Genu?

– Jā, tas ir Eduarda Uspenska stāsts, neko daudz neesam mainījuši. Tie, kuri ir skatījušies multfilmas vai lasījuši grāmatas, atradīs daudz pazīstama. Tātad – ir krokodils Gena, kurš dzīvo viens un strādā zooloģiskajā dārzā. Viņš jūtas vientuļš, tādēļ meklē draugus. Viņš satiek Pekausi, meitenīti Gaļu, un viņi visi kopā nolemj būvēt Draudzības namu, kur visi, kas jūtas vientuļi, varētu atrast draugus. Pats interesantākais ir izrādes beigās, kad Draudzības nams ir uzcelts un viņi plāno lielā burtnīcā rakstīt visus, kas meklē draugus. Izrādās – kamēr viņi cēla namu, visi jau ir sadraudzējušies un nav nepieciešams kaut ko rakstīt burtnīcā, jo tā jau dzīvē nenotiek.

Kādu veidojāt savu tēlu – krokodilu Genu?

– Es centos neko daudz nemainīt klasiskajā Genas tēlā, kas daudziem ir pazīstams. Jo bērni jau to gaida. Kad pirmo reizi uz skatuves parādās Pekausis vai Gena, ir tādi aplausi! Mans galvenais uzdevums bija nesabojāt tēlu un varoni, kas pazīstams no grāmatām un multfilmām. Tāds arī bija režisora uzdevums. Krokodils ir labs, gudrs, nedaudz naivs. Arī aktīvs – tieši viņš taču sāka pats meklēt draugus. Pirmo reizi strādāju ar šāda veida lellēm, Gena ir pats lielākais no lellēm, kas redzamas uz skatuves. Viņš ir ne tikai cilvēka augumā, bet pat lielāks.

Kādas lietas izrāde bērniem, jūsuprāt, māca?

– Izrāde ir par draudzību. Manuprāt, tā māca tādas vienkāršas lietas, piemēram, palīdzēt citiem. Ka nepieciešams tikai mazliet paskatīties apkārt, lai saprastu, ka neesi viens.

Izrāde notiks krievu valodā, 3. oktobrī, plkst 13

 

Daugavpils teātra izrāde Iemīlējās muļķis muļķītē

Zanda Mankopa, aktrise, izrādē atveido Džuljetas lomu: lai kaut kas izdotos, ir jātic ar visu sirdi un jāiet uz mērķi

Ar šo izrādi 2016. gadā debitējāt galvenajā lomā un gadu vēlāk par to saņēmāt Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada jaunais skatuves mākslinieks. Šķiet, šī izrāde jums ir nozīmīga.

– Jā, protams! Tā man bija pirmā lielā loma uz lielās skatuves. Tas bija ļoti spēcīgs iesākums manām darba gaitām teātrī.

Jūsu atveidotā Džuljeta raksturota kā naiva muļķīte. Vai ir sarežģīti spēlēt šādu lomu?

– Jā, bija grūti. Bet – no otras puses – veidojot lomu, man šķita, ka mazā Zanda spraucas ārā un grib izteikties. Taču loma diezgan ātri atnāca pie manis.

Lai arī šī ir komēdijas žanra izrāde, izlasot aprakstu, tā šķiet diezgan skumja.

– Jā, tā ir. Izrādes sākumā smejies, smejies, līdz saproti, ka vairs nav tik smieklīgi. Skumja tā ir tāpēc, ka ataino dzīves patiesību. Džuljeta ir bārene, kura dzīvo pie aizbildnes, bet tad viņa satiek cirka mākslinieku Rahmanovu, kurš piekrīt aizvest viņu pie māsas. Tā nu sākas viņu kopīgais ceļojums, kas ir smieklīgs, skumjš un briesmīgs. Tālāk nestāstīšu! (Smejas.)

Vai kaut ko aizguvāt sev no Džuljetas tēla?

– Džuljeta man ir iemācījusi mazliet naivo skatījumu uz dzīvi. Viņa visā izrādē ir vienīgā, kas tic, ka notiks kaut kas labs. Ja Džuljeta tic labajam, tas nozīmē, ka viņa darīs visu iespējamo, lai to iegūtu. Pārējie personāži cer, ka notiks kaut kas labs, bet sēž dīvānā pie televizora un gaida, kad tas notiks. Izrāde vēsta – lai kaut kas izdotos, ir jātic ar visu sirdi un jāiet uz mērķi, nevis vienkārši jāsēž un jāgaida.

Izrāde notiks 18. oktobrī, plkst. 19