Noskaidroti tautasdziesmu konkursa uzvarētāji

Daudziem no mums ir sava mīļākā un vajadzīgākā tautasdziesma, kas dod spēku un gudrību un ir tilts starp pagātni un nākotni. Tādēļ, caurlūkojot atsūtītos aprakstus, ko lasījām kopā ar konkursa atbalstītājiem Ilzi Freimani un Juri Upenieku, veikala Bio-veltes pārstāvjiem, secinājām – par dainām nav sliktu vai labu viedokļu, var runāt par domu un izjūtu dziļumu.

Piemēram, kuldīdznieci Vinetu Brūderi-Sedliņu uzrunā Ventas skaistums, jo vasarā rumba sanes putu kalnus, bet saules rotaļājas ar upes viļņiem, veidojot brīnišķīgas gaismu spēles. Un te arī Vinetas spēka tautasdziesma:

Nākat, ļaudis, skaitīties,

Brīnumiem brīnīties,

Brīnumiem brīnīties,

Venta auda audekliņu:

Niedres šķieti, putu nītes,

Saules meita audējiņa.

Savukārt užvniece Sarmīte Krūmiņa, organizācijas Zilpodze vadītāja, kas godā senču tradīcijas, organizējot īpašus pasākumus un cuenājot ļaudis ar senlatviešu ēdieniem, bieži klusītēm dungo Pie Dieviņa gari galdi, un tad viss izdodas īpaši labi. Bet kautrīgā lasītāja, kas slēpjas aiz iniciāļiem M. T., saka: «Esmu jauna, un man dzīve vēl šķiet nebeidzama, kā liels okeāns.  Bet gadsimti bija pirms manis, un, cerams, ja Zemi nenobojāsim līdz beidzamajam, būs vēl pēc manis. Mani gadi ir tikai piliens. Nav svarīgs gadu skaits, bet izdarītā nozīmīgums. Un mana īpašā tautasdziesma ir šāda:

Dzīvoš ilgi, ne tik ilgi,

Saules mūžu nedzīvošu,

Ūdentiņis, akmentiņis,

Tie dzīvos saules mūžu.»

Bet nu jāpaziņo, kam šoreiz izdevies savu stāstu izstāstīt tik uzrunājoši, ka būs jāierodas redakcijā pēc balvām. Tās ir trīs jaukas dāmas:

Elīna Frīzendorfa, Mirdza Anševica un Inga Kurme. Katra no viņām pārstāv citu paaudzi, tādēļ jo interesantāk uzzināt, kas viņas uzrunā.

Latviešu morāles kodekss

Mirdza Anševica :

«No sirds pateicos par Ventiņas lappusi, ko veidojat! Tur tik daudz man tuvu atziņu. Vienmēr lasu ar lielu interesi un prieku, ka tiek pausts šodienas cilvēkiem tik ļoti vajadzīgais garīgums, kristīgā morāle.

Man tuvas gandrīz visas mūsu tautas dainas, tās taču ir latviešu morāles kodekss. Tikai žēl, ka daudzi mūsdienu vidējās un jaunākās paaudzes cilvēki šo tautas daiļardes dārgumu pazīst ļoti vāji vai pat nemaz. Minēšu pāris četrrindes, kurās jūtu lielu dzīves patiesumu. Par to esmu pārliecinājusies saskarsmē ar dažādiem cilvēkiem.

Visi man labi bija,

Kad es pati laba biju.

Visi mani naidinieki,

Kad es naida cēlējiņa.

Es vecam nesmējos,

Priekšā man tās dieniņas!

Ņemu vecu pie rociņas,

Atsēdinu krēsliņā.

Tīra vērtība, kas uzrunā ikvienu

Elīna Elīna Frīzendorfa:

«Mūsu spēka avots, mūsu kopības apliecinājums ir mūsu kultūra, kas sakņojas latvieša tīrajā dzejnieka dvēselē. Par latvieti mēs vispilgtāk varam teikt, ka tas sevī spēj paturēt bērnu, bērnu, kas ir nevainīgs savā uztverē, kas reizēm ir naivs savā ticībā, kas ir cieši saistīts ar dabu. Dabu latvietis prot izmantot kā savu spēka avotu gan tradīciju uzturēšanā, gan meklējot dabā atbalstu, gan saskatot tajā skaisto, gan rūpējoties par tās tīrību, gan dzīvojot saskaņā ar dabu.

Arī tautasdziesmu  radīšana, saglabāšana un vākšana to apliecina, cik svarīga nozīme ir tradicionālajai kultūrai. Šīs lietas mums liek apvienoties, iziet no mājām, sanākt kopā un priecāties, svinēt un piedzīvot kopības sajūtu, ka esam piederīgi šai tautai, ka esam latvieši, ka esam spēks. 

Tautas dziesmās ieliktais kods ir aktuāls pāri laikiem. Tas nav un nevar būt uzspēlēts, liekvārdīgs vai liekulīgs, tā ir tīra vērtība, kas uzrunā ikvienu.

Mūsu Omīte, kuru visu mūžu saucam par Veco Omu, jau sešus gadus runājas un ir kopā ar eņģelīšiem debesīs. Bet ar vienu actiņu, varbūt pat ar abām, noraugās uz mums šeit lejā, uz saviem mīļajiem. Viņa mums ir bijusi kā kabataslakatiņš, kurš vienmēr gan fiziski, gan domās ir bijusi līdzās. Viņa ir bijusi kā ļoti mīksts plāksteris visām mūsu dzīves likstām.

Jo mīlestība, kuru viņa deva un sniedza, tikpat daudz nāca viņai atpakaļ. Vecajai Omītei tautasdziesmas ir bijušas ļoti tuvas, jebkurai dzīves situācijai viņa gāja cauri tautasdziesmu vārdiem. Ja gadījās mums mazbērniem nenomazgātas mutītes, vienmēr sekoja vārdi: Kas gulbīti baltu dara, ja matiņi nesaķemmēti: Tev matiņi nesukāti.

Bet stāsts būs par Omītes un mana brāļa vismīļāko tautasdziesmu – Krauklīt’s sēž ozolā. Viņiem bija ļoti ciešas attiecības, nebija tāds vakars, kuru viņi nepavadītu kopā. Oma bija ļoti liela adītāja un vienmēr pie brālīša nāca ar savu adīklīti, tā tapa kāds zeķu pārītis, vai dūrainīši, kuros tika ieadīti daž ne dažādi tautiskie raksti un zīmes. Un katru vakaru viņiem notika koncerts, abi divi četrāpus uz paklāja, tumsā – tikai pie iedegtas svecītes dungoja šo tautasdziesmu. Visi mūsu mājas zvēriņi – mīkstās mantiņas, bija sasēdinātas apkārt aplītī, un Oma ar brāli pašā vidiņā. Tā tika pavadīts viens vakars, divi, trīs un visi pārējie, kas sekoja.

Tajā laiciņā man bija pieci gadiņi un es gāju bērnudārzā (brālim bija divi gadiņi), un katru vakaru, kad mēs ar mammu devāmies mājās, jau redzējām – mājās notiek koncerts – logi tumši mājai, iedegta svecīte, krāsniņa kuras un Oma ar brālīti dzied šo burvīgo tautasdziesmu.

Un ja tagad man uzdotu jautājumu, vai tautasdziesmas mūsdienās ir noderīgas? Tad es nešauboties varu apgalvot, ka Jā un ļoti nozīmīgas. Un vēl joprojām izdzirdot šīs tautasdziesmas melodiju vai vārdus, acīs saskrien asaras.

Krauklīt’s sēž ozolā

Krauklīt’s sēž ozolā,

Zelta kokle rociņā,

Ok tai ri-di, ok tai ri-di,

Zelta kokles rociņā.

Vai, krauklīt, tu redzēj’,

Kur aizveda mūs’ māsiņ’ ?

Pār purviem, pār mežiem,

Pār smalkiem krūmiņiem.

Tur aizved’ mūs’ māsiņ’

Uz bagātu Kurzemīt’.

Tur dzīvoj’ mūs’ māsiņ’

Kā sarkana brūklenīt’.»

Atrodu īstās atslēdziņas

Inga Kurme:

 

«Mūsu tautasdziesmās ir dievišķā apgaismība un spēks. Mūsu viedie senči, saliekot vārdus dziesmās, to darījuši ar tādu garīgo spēku, ka tās saglabātas cauri gadsimtiem. Bet vai mums pietiek zināšanu un dvēseles gudrības, lai saprastu tautasdziesmas? Es joprojām mācos tās saprast.

Esmu visa cilvēces daļa, es esmu Latvijas daļa un man ir tautasdziesmas, kuras palīdz saņemt spēku, enerģiju, veselību, harmoniju un prieku. Daudzām tautasdziesmām atrodu atslēdziņas. Ja tautasdziesma atnāk kādā dzīves brīdī, tad tas nekad nav velti – tā uzrunā, lai palīdzētu tam pie kura atnākusi.

Mīļās Māras pagalmā

Trīs sidraba avotiņi.

Vienā dzēra raibas govis,

Otrā bēri kumeliņi.

Trešajā avotā

Mīļā Māra mazgājās.

Mīļās Māras pagalms ir mūsu dzīve, pasaule. Lai dzīvotu, mums ir vajadzīga enerģija, dzīvības spēks, kas rodams trijos avotos – triju veidu enerģijā. Avots, no kura dzer raibas govis, ir beznosacījuma mīlestības enerģija. Avots, kurā padzeras bēri kumeliņi, simbolizē garīgās bagātības vai Dieva sniegto enerģiju. Mīļā Māra mazgājās trešajā avotā, kas simbolizē materiālās pasaules enerģiju – fizisko veselību, labklājību un pārticību. Ūdens – viedas informācijas nesējs, arī labklājības un pārticības simbols, sidrabs – gudrības enerģija. Sidraba avoti un darbības, kas notiek pie avotiem šajā tautasdziesmā atgādina, ka enerģija ir pieejama katram, tās ir pietiekami visiem! »