Maija pasākumi «Jūras vārtos»

Svētku koncerts. Fragmenti no mūzikla Pūt, vējiņi!

Valsts svētkos, 4. maijā, plkst 16 Ventspilī, teātra namā “Jūras vārti” izskanēs pēc Raiņa lugas un latviešu tautasdziesmu motīviem veidotā komponista Kārļa Lāča, libreta autoru Jāņa Elsberga un Evitas Mamajas mūzikla «Pūt, vējiņi!» fragmenti.

Kārlis Lācis, komponists, pianists, viens no mūzikla autoriem: spēlēt kopā ar orķestri – tie man vienmēr ir svētki

Mūzikls Pūt, vējiņi! tapis pēc Raiņa lugas un latviešu tautasdziesmu motīviem. Kas tolaik mudināja šāda mūzikla tapšanu?

- Šis mūzikls bija Liepājas teātra iniciatīva. Tālāk jau viens no teātra režisoriem – Dž. Dž. Džilindžers – komplektēja komandu, kas sastāvēja no manis kā mūzikas autora, libreta autores Evitas Mamajas un dzejnieka Jāņa Elsberga.

Ventspils koncertā Pūt, vējiņi!, kurā būs fragmenti no mūzikla, uzstāsieties kopā ar ģitāristu Kasparu Zemīti, akordeonisti Initu Āboliņu, solistiem, kā arī Ventspils Kamerorķestri un kamerkori Ventspils. Kā vērtējat šo sadarbību?

- Aigars Meri ir malacis, ka regulāri braukā turpu šurpu no Rīgas un uztur gan Ventspils Kamerorķestra, gan kamerkora Ventspils muzicēšanu augstā līmenī. Man prieks par Ventspils muzikālo izaugsmi. Ar diriģentu Aigaru Meri esmu sadarbojies vairākkārt, un man prieks, ka viņš izvēlas atskaņot manus darbus. Arī mans labs draugs un studiju biedrs Renārs Lācis, kas vada Ventspils bigbendu, jau daudzus gadus aktīvi darbojas Ventspils kultūras dzīvē un audzina arī jaunos talantus. Man liels prieks par Ventspils Mūzikas vidusskolas izaugsmi tieši šo pēdējo gadu laikā.

Kādas sajūtas jums raisa šis mūzikls, tā kompozīcijas?

- Pūt, vējiņi! ir mans pirmais mūzikls. Un pirmais vienmēr ir un paliek pirmais. Turklāt spēlēt kopā ar orķestri – tie man vienmēr ir svētki.

Koncerts Ventspilī izskanēs 4. maijā, par godu Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienai. Ko jums šī diena nozīmē?

- Uzskatu sevi par Latvijas patriotu, un man 4. maijs vienmēr ir svētki. Atceros dienu savā skolas laikā, kad pa radio paziņoja, ka tagad Latvija ir brīva. Mēs tam par godu Kandavā devāmies atklāt peldēšanas sezonu!

 

Ērika Ešenvalda Vulkānu simfonija

10. maijā plkst.19:00 teātra namā “Jūras vārti” izskanēs Ērika Ešenvalda “Vulkānu simfonija”. Ērika Ešenvalda “Vulkānu simfonija” ir viens no LNSO iestudētajiem Latvijas komponistu  jaundarbiem, kas veltīti Latvijas simtgadei.

Ēriks Ešenvalds, komponists: klausītāji būs pārsteigti, cik dažādi ir tautu stāsti par dramatiskajiem vulkāniem

Jūsu jaundarbs Vulkānu simfonija pirmatskaņojumu piedzīvoja šī gada martā. Iepriekš dabas izpētē pievērsāties ziemeļblāzmai, tagad – vulkāniem. Kādēļ šāda izvēle?

- Ideju man pameta ekspedīcijas biedri – režisors Renārs Vimba un operators Dainis Juraga. Ziemeļblāzma bija kaut kas ļoti skaists, un man gribējās turpināt kaut ko par vējiem, ūdeņiem, bet kolēģi rosināja, ka vajag mesties pilnīgi pretējā tēmā. Viņi ierosināja vulkānus, un man šķita – kāpēc ne?

Gana interesants bijis tieši vulkānu izpētes process. Devāties ekspedīcijā.

- Ekspedīcija bija mēnesi gara. Sākām ar Amerikas rietumkrasta kaskādes vulkāniem Sietlas apkārtnē, tad mēs devāmies uz Havaju salām un uz vulkānu ieleju Jaunzēlandē. Katrā vietā intervējām kādu seismologu vai vulkanologu. Havaju salās vulkanologs mūs izvadāja pa takām tuvāk aktīvajām vietām, kur bija redzama lava. Jaunzēlandē paši izstaigājām vulkānu ieleju. Sapratām, ka vulkāns nav tikai lava, tam ir daudzas izpausmes. Apkopoju arī leģendas, teikas, mītus un ticējumus par vulkāniem no dažādām tautām, kas paaudzēm ilgi dzīvojušas vulkānu pakājē. Stāsti ir ļoti dažādi. Būtībā katrs vulkāna izvirdums ir traģēdija, bet pārsteidzoši, ka tautām rodas leģendas, kurās traģēdijas ir stipri maz. Šķiet interesanti, ka ziemeļ­blāzma ir tik skaista, bet ziemeļu tautu leģendas par to ir diezgan atbaidošas. Piemēram, ka tā nocirtīs galvu, to nedrīkst kaitināt. Bet par vulkāniem – tieši pretēji. Tas ir kaut kas traģisks, bet ir pat mīlestības stāsti. Šie pretpoli man šķiet vilinoši.

Koncerts veidots divās daļās.

- Jā. Pirmajā daļā uzstāsies Valsts Akadēmiskais koris Latvija diriģenta Māra Sirmā vadībā. Tur būs mana a cappella mūzika. Būs diezgan daudz skaņdarbu no mana jaunākā kompaktdiska No neatminamiem laikiem, kurā tieši esmu pievērsies folklorai, tostarp gan latviešu, gan citu tautu. Būs arī vēl citi skaņdarbi, un par katru nedaudz arī pats pastāstīšu. Otrajā daļā būs pati simfonija, otrais atskaņojums Latvijā un pasaulē. Simfonijā izskanēs ap 30 stāstu par vulkāniem no visas pasaules. Klausītāji būs pārsteigti, cik dažādi ir tautu stāsti par dramatiskajiem vulkāniem.

 

Jaunā Rīgas teātra izrāde Cerību ezers aizsalis

Režisora stāsts par mēģinājumu izrauties no radošā strupceļa caur personisko pieredzi – atmiņām par vecmāmiņu, atmiņām par pirmo mīlestību un draudzību. Izrāde notiks teātra namā ''Jūras vārti'', 16. maijā, plkst. 19.

Vilis Daudziņš, aktieris, izrādē atveido vecmāmiņas lomu: šāda lēdija manā lomu biogrāfijā ir pirmā

Režisora Vladislava Nastavševa Cerību ezers aizsalis ir izrāde par izrādes tapšanas procesu.

- Jā. Stāsts ir par to, kas notiek režisora galvā, kad viņam ir radusies ideja izrādei un viņš to mēģina noformulēt. Par to, kā viņš ideju paskaidro aktieriem, kuriem jāspēlē izrāde par režisora dzīvi. Privātā dzīve jau ir diezgan sarežģīta lieta, bet režisora iekšējā pasaule – kā lai to paskaidro? Lūk, par to ir izrāde. Bet patiesībā jebkuras izrādes tapšanas procesā liela dāvana ir režisora spēja paskaidrot, ko viņš jūt un kāda ir viņa ideja. Tā ir ļoti smalka lieta.

Kā veidojās jūsu sadarbība ar režisoru?

- Viegli. Acīmredzot es pietiekami ātri notvēru tēlu, kas šajā gadījumā ir Vladislava Nastavševa vecmāmiņa. Kad tēls ir notverts, tu jau vari eksistēt šī sava jaunā tēla ādā. Kustēties un domāt kā šis tēls. Man tas likās aizraujoši un interesanti. Esmu visādus mūdžus un vecūkšņus spēlējis, bet šāda lēdija manā lomu biogrāfijā ir pirmā.

Kāds bija lomas sagatavošanas process?

- Tas bija grūts tajā ziņā, ka scenārija autors ir Vlads Nastavševs un viss bija atkarīgs no tā, kā viņš atceras vecmāmiņu, vai viņš atceras, ko viņa ir teikusi un kā viņa to ir teikusi. Un no tā, kā mēs šīs mazās epizodes un atmiņu uzplaiksnījumus spējām pārvērst dramaturģijā, kas darbojas uz skatuves.

Kāda ir režisora vecmāmiņa?

- Tas ir padomju cilvēks – homo sovieticus. Ārkārtīgi izturīgs, pieredzējis badu, grūtības, karu, trūkumu, izmisumu un ir pilnīgi pārliecināts, ka šajā dzīvē viss atkarīgs no tevis paša. Piemēram, vai tev ir profesija vai nav, vai tev ir iespēja nopelnīt naudu vai nav. Šeit nav vietas kaprīzēm vai iegribām. Visi mūsu laikam raksturīgie ieteikumi ieklausīties savā sirdsbalsī, atrast darbu, kas tevi garīgi attīsta, šim cilvēkam nav aktuāli. Strādā, pelni naudu un dzīvo savu dzīvi. Nepavisam ne vieglā dzīve ir darījusi vecmāmiņu skarbu un piesardzīgu. Protams, ka Vladam kā mazam puikam ar šādu vecmāmiņu bija grūti. No vienas puses, vecmāmiņa bija kā liels mūris, kas viņu pasargāja no jebkā, bet, no otras puses – viņam bija jācīnās, lai pierādītu, ka strādāt teātrī arī ir profesija.

Kādas atziņas guvāt šīs izrādes veidošanas procesā?

- Katra izrāde atstāj savu nospiedumu, jo tā ir iemiesošanās citā tēlā, citā pieredzē un citā domāšanas veidā. Atziņa, kas mani jau ilgāku laiku nav pametusi, ir tāda, ka pasaule ir bezgalīgi daudzveidīga. Mēs, kas nodarbojamies ar šo profesiju, esam laimīgi, ka varam pieskarties tik dažādām dzīvēm. Tā ir milzu privilēģija, kas jānovērtē.