Februāra pasākumi ''Jūras Vārtos""

Koncertprogramma Francija. Parīze. Šansons

Koncertprogrammā “Francija. Parīze. Šansons” iekļauti divdesmit žanra piemēri, ko izpildīs dziedātāja Aija Vītoliņa un Ventspils Kameorķestris. Teicēja – muzikoloģe Liene Jakovļeva. Diriģents Aigars Meri. Koncerts notiks 6. februārī, plkst. 19.

Aija Vītoliņa, dziedātāja: šansoni ir stāstu stāstīšanas veids, ietērpts skaistās un smeldzīgās melodijās

Koncertā uzstāsieties kopā ar Ventspils Kamerorķestri. Kā norit mēģinājumu process?

– Pašlaik mēs mēģinām Latvijas Nacionālās Operas un Baleta telpās ar koncertmeistari Zani Volbergu un diriģentu Aigaru Meri. Šobrīd intensīvi mēģinājumi notiek tieši Operas telpās un šādā sastāvā, lielākais darbs noteikti būs dienu pirms koncerta – 5. februārī, kad mēs satiksimies un ieraudzīsim cits citu.

Kā vērtējat sadarbību ar Kamerkora diriģentu un māksliniecisko vadītāju Aigaru Meri?

– Sadarbība ar diriģentu Aigaru Meri ir fantastiska. Man tiešām ir ļoti liels gods sadarboties ar šādu diriģentu. Esmu ļoti satraukusies, bet ceru, ka viss izdosies skaisti. Šis man ir ļoti nopietns izaicinājums, jo ir sarežģīta un ietilpīga koncertprogramma, bet vienlaikus tā ir ļoti skaista.

Franču dziesmas jeb šansoni ir romantiskas balādes, kuru vēsturiskās saknes meklējamas 11. gadsimtā. Ko varat teikt par šo žanru?

– Jā, tas ir ļoti sens žanrs. Tā ir ļoti liela Francijas kultūras dzīves un vēstures sastāvdaļa. Tas ir stāstu stāstīšanas veids, ietērpts ļoti skaistās un smeldzīgās melodijās. Pat ja cilvēks nesaprot vārdus, man šķiet, ka intuitīvi ar mūzikas palīdzību informācija, kas bieži vien ir skaisti skumja, līdz klausītājam tomēr nonāk. Ja ne tekstuāli, tad muzikāli. Iepriekš dažus šansonus esmu dziedājusi, bet tik apjomīga programma būs pirmo reizi.

Kāds būs koncerta repertuārs?

– Repertuārs ir ļoti dažāds. Būs dažādu laiku un dažādu autoru dziesmas. Izskanēs, protams, Edītes Piafas dziesmas, bet varēs dzirdēt arī mazāk zināmu autoru radītās, kas ir ļoti skaistas.

Kādas emocijas, jūsuprāt, klausītājs iegūs, apmeklējot šo koncertu?

• Es ceru, ka klausītāji nāks ar atvērtu sirdi un prātu. Man šķiet būtiski mēģināt izbaudīt mirkli, būšanu konkrētajā vietā un laikā. Domāju, varēs izjust gaišas skumjas, atcerēties kaut ko labu, kas ir bijis. Tā būs patīkama kopābūšana ar ļoti lielu orķestri un ļoti skaistu mūziku.

 

Goda teātra izrāde Bļitka

Režisors Dž. Dž. Džilindžers. Galvenajās un vienīgajās lomās – Kaspars Gods un Egons Dombrovskis.

Kaspars Gods, Goda teātra vadītājs un aktieris: tā ir divu vīriešu saruna par pamatvērtībām

Režisora Dž. Dž. Džilindžera izrādei Bļitka, kā noprotams, ir saistība ar zemledus makšķerēšanu. Par ko ir izrāde?

– Tā ir par dzīviem cilvēkiem, kas šajā teātra mākslas meklējumu pasaulē ir retums. Izrāde ir par mūsdienām, par to, kā ir. Skatītāju atsaucība ir laba, daudzās pilsētās jau esam pabijuši, un beigās izrādījās, ka tā ir komēdija, lai gan sākumā mēs nepavisam to tā nebijām plānojuši. (Smejas.) Cilvēki smejas, priecājas, un šķiet, ka viņiem vakars ir izdevies.

Izrādes stāsts ir par diviem diezgan atšķirīgiem vīriešiem. Vienu no tiem atveidojat jūs, bet otru – jūsu kolēģis Egons Dombrovskis.

– Jā. Stāsts ir par bļitkotāju, kurš ir aizgājis uz ledus beidzot pabūt klusumā un mierā pats ar sevi, bet viens nedaudz iedzēris čalis, kas nāk no kroga, uzplijas viņam ar savām gudrībām. Bļitkotājs jau ir stacionārs čalis, nekur nevar aiziet – nav variantu, ir jāklausās. (Smejas.)

Tātad izrāde ir divu vīriešu saruna.

– Jā, saruna par dzīvi, par sievietēm. Smalkāk sakot – par pamatvērtībām.

Izrāde tapusi pēc lugas, kuras autore ir Rasa Bugavičute-Pēce.

– Jā, lugas autore ir Rasa – jauna, diezgan jaudīga meitene. Viņa ir sarakstījusi arī scenāriju filmai Svingeri. Sadarbībā ar Rasu esam veidojuši arī vairākas izrādes skolēniem. Latviešu literārā valoda ir aizgājusi ļoti tālu, un tajā teju neviens vairs nerunā, bet viņai ir talants uzrakstīt tā, kā cilvēks runā.

Izrāde, jūsuprāt, ir vairāk no sievietes vai vīrieša skatījuma?

– Ne vieni, ne otri tajā netiek apvainoti. Stāsts ir arī par sieviešu un vīriešu attiecībām, bet tas ir par diviem vīriešiem ar dažādiem dzīves uzskatiem. Viens ir precējies un dzīvo dzīvi, bet otrs ir neprecējies un arī dzīvo dzīvi. Katrs to dara pēc savas saprašanas, un tur tas konflikts rodas.

Saistībā ar izrādi esat paudis izbrīnu, ka šajā šovu laikmetā cilvēku interesē vienkārša saruna. Kāpēc, jūsuprāt, tā ieinteresē?

• Tas vairāk ir jautājums skatītājiem, bet varētu būt, ka viņi ir noguruši no kaut kādām pārgudrām lietām. Cilvēki vienkārši grib redzēt kaut ko par sevi.

 

Ausmas Šmites personālizstāde Es gribu atšķirties un būt kā visi citi

Ausma Šmite ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas apakšnozari. Viņas personālizstādes bijušas skatāmas gan Rīgā, gan Tartu un Tokijā. Regulāri piedalās starptautiskās grupu izstādēs un aktīvi apmeklē mākslas simpozijus un rezidences.

Ausma Šmite, grafiķe: nedaudz esmu iedvesmojusies arī no Ventspils

Kas būs apskatāms jūsu jaunajā personālizstādē?

– Plānoju, ka izstādē būs apskatāmi pavisam jauni darbi, kas tapuši pagājušajā un šajā gadā. Jaunumi būs arī tehniskajā ziņā, jo es pamazām virzos citā virzienā – no tradicionālās grafikas pāreju uz citām mākslas formām. Tie ir sava veida meklējumi. Domāju, ka Ventspils izstāde nelielā telpā ir pateicīga eksperimentiem. Tā ir iespēja pamēģināt kaut ko jaunu.

Kas jūs rosināja eksperimentiem?

– Tas notiek pats no sevis. Tie ir kaut kādi iekšējie procesi, kuri vienā brīdī saslēdzas ar to, kas notiek apkārt. Es to neplānoju, bet vienlaikus nevarētu teikt, ka pilnībā ļaujos. Tas ir kontrolēts izziņas process, kas man pašai ir ļoti interesants.

Vai izstādei ir kāda vienota tematika?

– Izstādē būs zīmējumi un grafikas, kurās pamatā attēlota urbānā pilsētvide. Nedaudz iedvesmojos arī no Ventspils, kad biju atbraukusi uz dažiem pasākumiem.

Saistībā ar šo izstādi esat aktualizējusi atmiņas izpēti.

– Jā, tas ir kas tāds, kas mani šobrīd ļoti aizrauj. Atmiņas joki ir viena no lietām, ar ko es strādāju un kas arī parādīsies izstādē. Tās ir dažas vietas, par kurām man ir konkrētas atmiņas. Dažas es vairs nevaru apmeklēt, bet dažās vēl varēju atgriezties un mēģināju saprast, cik daudz es atceros un cik daudz piedomāju klāt vai neatceros. Tas bija ļoti interesants process, jo es atklāju, ka ļoti daudz ko aizmirstu. Pašai šķiet, ka es atceros daudz vairāk un precīzāk. (Smejas.)

Vienlaikus ar jūsu izstādi teātra namā Jūras vārti tiks atklāta arī Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas studentu darbu izstāde. Kas tajā būs apskatāms?

– Daļai no šī kursa pagājušajā gadā biju kompozīcijas pasniedzēja. Pašlaik vairs nestrādāju Latvijas Mākslas akadēmijā, bet kontakts ar studentiem, protams, ir saglabājies. Šim kursam tā būs pirmā nopietnā izstāde. Darbi būs ļoti dažādi un krāsaini. Tur būs humors un daudz kas cits. Tā būs laba iespēja redzēt, ka grafika nav tikai melnbalta vai tikai plakana, bet gan ļoti bagātīgs medijs.