Tikšanās ar dzejnieci un prozaiķi Janu Egli Galvenajā bibliotēkā

Liepājnieces Janas Egles pirmais dzejoļu krājums “Dzirdēt noklusēto” iznāca 2002. gadā, bet debijas darbs prozā – stāstu krājums „Gaismā” – 2017. gadā. Ja iesākumā dzeja dzima no pašas sāpēm, tad ar gadiem, saka viņa pati, sāp visa pasaule, bet tās jau ir pavisam citas sāpes. No izsāpētā dzimuši stāsti par cilvēku bezpalīdzību, reizēm – bez vainas vainīgajiem. Janas Egles īsprozai raksturīgi spilgti tēli, notikumi, situācijas, spriedzes pilns un raits sižets, kura pavērsieni parasti ir visai negaidīti un neparedzami. Autore savu grāmatu “Gaismā” vērtē kā ļoti personīgu. Grāmatas stāstu varoņi, viņu pārdzīvojumi ir iepazīti dzīvē. Aiz katra personāža stāv reāls notikums un dzīvs cilvēks. Grāmata rakstīta Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā.

Jana Egle ir arī pazīstama dziesminiece. “Dziedu visu mūžu, esmu muzikante no kādu sešpadsmit gadu vecuma. Jaunībā bijuši mēģinājumi sacerēt dziesmas. Skaņas ir ārkārtīgi nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa. Ja redzes tēlus neatceros, tad skaņas, smaržas un garšas izjūtas man ir spēcīgi izteiktas. Man ir tā – ieraugu dzejoli un tas manī ieskanas,” tā Jana raksturo savu attieksmi pret mūziku.

Atbildot uz jautājumu, par pašas attiecībām ar gaismu un tumsu, Jana Egle saka: “Man ļoti patīk tas brīdis, kad rudeņos vakari kļūst tumšāki, jo tad jūtos saistīta ar sevi visdziļākajos slāņos, rakstīt varu tikai tumsā. Turklāt tumsa neapsedz zemi, to dara gaisma– tumsā var redzēt zvaigznes, citas galaktikas, bezgalību, gaismā – ne”.