Liepājas teātra izrāde Sniegbaltīte un septiņi rūķīši

Sandis Pēcis, aktieris, atveido spogulīša lomu: izrādes bērniem ir medusmaize

Pasaka par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem, šķiet, zināma visiem, taču šajā izrādē tā padarīta mūsdienīgāka.

- Es teiktu tā – konfekte tā pati, tikai papīrītis cits. Piemēram, rūķīši ir nevis klasiskie ar garām bārdām un rūķu cepurēm, bet gan mežstrādnieki. Atsevišķas nianses ir pieaugušajiem izceltas. Jā, varbūt šī izrāde atšķiras ar to, ka ir interesanta gan bērniem, gan arī pieaugušajiem.

Jums izrādē ir spogulīša loma.

- Šeit spogulītis ir balstiņa, kas ik pa brīdim atgādina, ka tu taču vari, tu taču drīksti gribēt būt skaistākā. Mūsdienu sabiedrībā ir stereotipi, visiem jābūt perfekti tieviem, un ir lietas, kas nav pieņemamas. Vai, piemēram, kā tu gribēsi sev vairāk, ja kaimiņam nav. Iznāk, ka esi mantkārīgs. Bet katrs jau iekšēji gribētu, un tad dažreiz viņš pārdzīvo, ka ir slikts. Spogulītis ir tā balstiņa, kas atgādina – tas ir cilvēcīgi! Vēl spogulītis ir karalienes atspulgs, viņa tur redz sevi tādu, kādu grib redzēt.

Minējāt, ka izrādi var skatīties gan bērni, gan pieaugušie. Kā no aktiera viedokļa atšķiras šīs divas auditorijas?

- Bērni daudz vairāk jūt līdzi. Viņi komentē, un dažreiz ir tik grūti noturēties, lai nesmietos. (Smejas.) Ir tādi klasiskie pārdzīvojumi no pirmajām rindām, piemēram: «Nē, nē, Sniegbaltīt, nekod ābolā!» Gandrīz vai lec uz skatuves! (Smejas.) Izrādes bērniem ir medusmaize.

Kādas ir jūsu bērnības atmiņas saistībā ar šo pasaku?

- Es biju tāds pasaku bērns, man ļoti patika pasakas. Lūdzos, lai mani neved uz bērnudārzu, bet atstāj mājās, dievojos, ka uzvedīšos labi. Un tad man bija pasakas, piemēram, lentēs un platēs, un es tās klausījos. Man ļoti patika Sniegbaltīte un septiņi rūķīši. Tad, protams, spiedu mammu stāstīt pasakas, līdz viņa miga ciet. Gribēju atkal un atkal dzirdēt vienu un to pašu pasaku. Tagad, kad man pašam ir bērni, zinu, cik tas ir mokoši. Bet tad man galīgi tas nelikās nekas briesmīgs. (Smejas.)