Nevaram bāzēties uz Holivudas vērtībām

Sarunā režisors stāsta par filmas tapšanu, kā arī dalās pārdomās par to, kādu iespaidu masu deportācijas ir atstājušas uz mūsdienu Latvijas sabiedrību.

Vai ideja par filmas veidošanu radās pēc Melānijas Vanagas atmiņu romāna izlasīšanas?

– Jā. Filmu nevar saukt gluži par ekranizāciju, bet ideja radās no vēlmes veidot filmu pēc šī darba. Tā nebija abstrakta vēlme veidot filmu par izsūtīšanu, bet šo darbu, protams, sāku lasīt ar domu, ka šī tēma ir kaut kā jākustina. Tā ir liela tēma.

Kādas bija jūsu domas, sajūtas, lasot Veļupes krastā?

– Pirmo reizi, kad es sāku to lasīt, izlasīju mazliet un uz pāris gadiem atmetu. Nespēju palasīt. Tas viss šķita pārāk šausmīgi, pārāk grūti. Pēc pāris gadiem man bija brīvs laiks, kas ir ļoti svarīgi tādām lietām, un es atkal atgriezos pie šīs tēmas, jo šķita, ka tomēr ir jāizlasa. Daudzi taču teica, ka šis ir spēcīgākais darbs par izsūtīšanas un Sibīrijas lietu. Un tad tā lēnām lasot, it kā lobot sīpolu kārtu pēc kārtas, nācu aizvien tuvāk atklāsmei, cik ārkārtīgi liels un iespaidīgs ir šis darbs. Stāsta un materiāla lielums mani pārņēma.

Filmas veidošanas procesā pabijāt arī Sibīrijā.

– Jā, biju aizbraucis apskatīt Tjuhtjetas ciematu. Uz trim dienām pievienojos Dzintras Gekas Sibīrijas bērnu ekspedīcijai. Nobraucu no Krasnojarskas līdz Tomskai ar autobusu. Tad meklēju, kur ko tādu varētu izbūvēt. Atradām vietu uz Latvijas austrumu robežas, manā dzimtajā Latgalē pie Pasienes. Tur ciemats stāv, ieaudzis zālē, jau vairākus gadus. Tur bija gan reljefs, gan pāris māju, un, nedaudz to visu papildinot, izveidojām tādu sādžu.

Filmēšana ilga trīs gadus, bet darbs pie filmas kopumā – aptuveni piecus gadus. Tik ilgi esot šajā tēmā, vai ir iespējams tagad to pabīdīt malā?

– Nezinu. Katrā ziņā par šo tēmu jau sen vairs nevaru neko palasīt. (Smaida.) Esmu pārsātinājies. Tāpēc ļoti priecājos, ka to visu fundamentāli dabūju no sevis ārā. Domāju, ka šī tēma man paliks vienmēr. Tā ir manas tautas tēma. Es ar savu tautu neidentificējos kādos ziņģu festivālos, pat Dziesmu svētkos ne, bet šādā notikumā es to varu izdarīt. Man ir ļoti svarīgi atrast saskarsmes punktus pašam ar savu tautu, bet tas nav nemaz tik viegli. Vienmēr esmu sensitīvs pret netaisnību, traģēdiju, pret kaut ko, kur slēpjas kas lielāks nekā tikai konkrētais notikums. Tas ir ietekmējis mūs visus. Esam saistīti ar šo tēmu, un tas ir ļoti interesanti – to saprast.

Vai izsūtīšana skāra arī jūsu ģimeni?

– Nē. Zinu daudz stāstu, bet tieši manu ģimeni tas neskāra.

Veidojot šo projektu, noteikti esat domājis par to, kā būtu, ja jūs nonāktu tādā situācijā.

– Filmas pamatā ir doma, ka jebkuru cilvēku var vienā brīdī paķert aiz krāgas, iemest lopu vagonā un kaut kur aizvest. Kā tu rīkotos, kā spētu izdzīvot? Absolūti centos identificēties un saprast, ko es tādā brīdī darītu. Neesmu bijis padomju armijā, bet esmu ļoti bieži domājis, kas es tur būtu un kā es to izturētu. Tie ir jautājumi, ko es sev bieži uzdodu – kādā garīgajā stāvoklī es no tā izietu, vai es tiešām būtu cilvēks pēc tā visa? Man nav atbildes. Bet mani tas ļoti interesē.

Kāds ir jūsu viedoklis par Melānijas Vanagas personību?

– Varu teikt tikai to, ka mūsu tautā ir ļoti daudz visādu pseidovaroņu, visādi veikli cilvēki, kuri sev ir paģērējuši tautas priekšgājēja lomu, bet īstie varoņi, kuru dēļ mēs kā valsts esam saglabājušies, bieži vien tautai nav pat zināmi. Melānija Vanaga manā skatījumā ir viens no šiem cilvēkiem. Viņa par savu dzīves uzdevumu uzskatīja piefiksēt un pastāstīt saviem bērniem un tālāk arī plašākai sabiedrībai par šo lielo traģēdiju. Tas bija viņas uzdevums. Viņa rakstīja arī padomju režīmā, kad, par to uzzinot vien, viņai, visticamāk, būtu draudējusi nākamā izsūtīšana. Viņas uzdevums bija lielāks. Melānija Vanaga ir viens no tiem cilvēkiem, kuru dēļ es uzskatu, ka man ir gods saukties par latvieti. Ir ļoti daudz varoņu, kurus katru gadu apklājam ar ordeņiem, bet kam ar to vispār nav nekāda sakara. Vārds varonība ir pat kaut kādā ziņā neatbilstošs, jo tas ir kaut kas tāds diezgan nožēlojams un lēts. Viņa vienkārši bija īsts cilvēks, kas ar savu dzīvi izveidoja mūsu dzīvi. Tas ir bijis ļoti būtiski. Viņa bija kulta persona. Pēc atgriešanās Rīgā ļoti daudzi izsūtītie gāja pie viņas pēc padoma. Viņa bija īsta autoritāte šiem cilvēkiem. Un būtiska persona Latvijai. Viņas atstātais mantojums, manuprāt, ir Dainu skapja līmenī. Viņa rakstīja līdz 92 gadu vecumam. Reizēm no sāpēm viņa vairs nevarēja parakstīt, tad mazliet pagulēja un, kad varēja atkal saņemties, turpināja rakstīt. Tā priekš manis ir lielākā metafora par ziedošanos un sava darba jēgu vispār.

Melānijas hronika ir pirmā latviešu spēlfilma par izsūtīšanu uz Sibīriju. Ar ko, jūsuprāt, šis darbs atšķiras no dokumentālajām filmām, no rakstītiem materiāliem?

– Mēs to centāmies pārvērst mākslas valodā. Tā nav faktoloģija, kas savā ziņā ir bezcerīga, tur nav izejas. Mēs cenšamies parādīt gara spēku, uzvaru, izeju un cerību. Mūsu uzdevums nav reproducēt, kā bija. Mēs caur to cenšamies nodot tādu vispārcilvēcisku vērtību. Tā ir fundamentāla atšķirība.

Kādā intervijā esat teicis, ka filma ir par spēju nosargāt un attīstīt personību.

– Man pašam ikdienā, sastopoties ar kādiem izaicinājumiem, ļoti bieži vajag Melānijas Vanagas padomu, lai es pieņemtu lēmumu, kā sevi pozicionēt, ko darīt. Garīgā pozīcija priekš manis ir izšķirošā. Un tā atbild uz ļoti daudziem jautājumiem. Zinām, ka deportācijas – tas ir šausmīgi, bēdīgi, traģiski un nežēlīgi, visi stāsti ir apmēram vienādi. Lasi, kuru gribi. Kopumā tikai cilvēkmīlestība, tikai kaut kas lielāks bija iemesls paņemt šo stāstu. Skaidrs, ka ir grūti ar šiem stāstiem nodarboties, ja tur nav kaut kā, kas padara to pārlaicīgu. Tā ir Melānijas Vanagas stāsta atšķirība no ļoti daudziem spēcīgiem atmiņu stāstiem. Un tie visi ir spēcīgi. Stāsts ir par to, ka garīgais triumfs ir iespējams visos apstākļos. Tā ir būtiskākā atziņa.

Kādas sekas, jūsuprāt, deportācijas ir atstājušas uz to, kāda sabiedrība esam pašlaik?

– Domāju, ka tas mūs ir ļoti ietekmējis. Mums trūkst elites, esam kalpi. Joprojām apkalpojam apkārtējos režīmus, nespējam paši skaidri noteikt savu perspektīvu, nespējam paši skaidri domāt. Mēs vispār nespējam domāt, kur nu vēl skaidri. Mēs domājam tikai pašā primitīvākajā līmenī – maksimāli nodrošināt savu labklājību. Manā skatījumā tas ir ļoti nožēlojams līmenis.

Kā to mainīt?

– (Brīdi klusē.) Labs jautājums, uz ko man nav atbildes. Pirmkārt, vajadzētu to aptvert un skaidri apzināties. Un tad katru savu nākamo darbību samērot ar šo apziņu – vai es gribu palikt tikai šajā līmenī, vai tomēr manai darbībai var būt kāda lielāka vērtība? Nedomāt tikai par sevi. Naudas dēļ esam gatavi samierināties ar daudz ko. Tā ir nožēlojama perspektīva. Man gribētos, lai cilvēki paši sev nostāda perspektīvu, paši sev izveido uzdevumus un paši tiem seko. Cilvēkam Latvijā jāmēģina pašam sevi nostādīt centrā. Ar to daudz varētu mainīt.

Vai, veidojot filmu, domājāt arī par to, kādu iespaidu tā atstās uz cilvēkiem, kurus šie notikumi tieši nav skāruši?

– Jūtu, ka tieši cilvēki, kurus tas nav skāris, ir sajutuši, ka ir kaut kāds tukšums viņu apziņā. Domāju, ka tieši šajā līmenī filma ir ārkārtīgi iedarbīga. Atšķirībā no cilvēkiem, kurus šie notikumi skāra, citi filmu var novērtēt arī kā mākslas darbu. Ne velti es pats par to tik aizgrābti runāju, tieši mums tas ir tik svarīgi. Mēs kaut kādā veidā acīmredzot esam nonākuši pie stadijas, ka mums ir svarīgi uz kaut kā sevi bāzēt. Un mēs nevaram sevi bāzēt uz Holivudas vērtībām. Tieši tas ārprāts darbojas. Filma nekādā veidā nav izklaidējoša, tāda, kā pierasts. Daudzi ir teikuši, ka filmā ir arī kaut kas paradoksāls, kaut kas caur smiekliem. Protams, ir, un es to neapšaubu, bet nebija sajūtas, ka tas prasās. Šķita, ka jārāda tas, kas notika, un tas, kā to iespējams pārdzīvot. Tieši tas man šķiet filmas spēks.

Ko jūs vispār domājat par izsūtīšanu?

– Es domāju ļoti racionāli – uzdodu sev jautājumu: ja šodien atkārtojas situācija, Viestur, vai tu būtu starp tiem, kurus izsūtīs? Es domāju, ka jā. Katram jāpadomā, ja šodien Krievija okupē Latviju, vai viņš būs starp tiem, kurus izsūtīs, vai starp tiem, kas sadarbosies ar okupācijas režīmu? Tas ir ļoti skaidrs jautājums bez plīvuriem. Jo mēs redzam, ka šī situācija ir ļoti iespējama.

Vai esat Latvijas patriots? Esat izteicies, ka pašlaik populārs ir neīstais patriotisms.

– Patriotisms ir visvieglākā forma, aiz kuras aizslēpties neliešiem. Tā tas ir bijis visos laikos. Daudz ar to spekulē. Man tas nav raksturīgi. Uzskatu, ka patriotisms atspoguļojas tavā dzīvē un darbos, nevis bļaušanā. Manuprāt, pats vārds patriotisms ir sagandēts. Es labāk esmu, kas es esmu, un nedomāju, vai esmu patriots vai ne.