Kas tad tā ir par melnu gotiņu, ko zīda valgā vadā? Vai mazu, mazu sieviņu, kas alu alas izlodā? Vai Vāczemes govi, kam mugura caura? Vai mūsu dzīve ir iedomājama bez adatas? Adata vajadzīga katram ārstam, kompasam, plašu atskaņotājam un tintes printerim.
Mēs būtu pliki, slimi, noburti, apmaldījušies, bez mīkstām mēbelēm un mūzikas. Nav universālāka darbarīka par adatu – šūšanai un izšūšanai, adīšanai un tamborēšanai, filcēšanai un pērļošanai, saspraušanai un caurduršanai. Bez adatas neiztikt nedz sargājoties no lāsta, nedz apvelkot mēbeles.
Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā no 1.maija skatāma jauna muzeja krājuma izstāde Maza adata lielus darbus dara, kurā eksponētas visu veidu adatas, sākot ar tīklu lāpāmo, beidzot ar atskaņotāja, cepuru un kaklasaites adatām.
Vēsturnieki strīdas, kad senais cilvēks adatu "patentē" – pirms 40 tūkstošiem gadu vai tikai 20 tūkstošiem gadu. Par vienu gan pētnieki ir vienisprātis – adata ir viens no tiem retajiem darbarīkiem, kas jau radīšanas brīdī ir tik nevainojams, ka cauri gadu tūkstošiem izgājis maz uzlabots un mainīts. Mūsdienu adata tā pati noasinātā asaka ar caurumiņu otrā galā vien ir. Mainījies tikai materiāls.
Jaunie 19.gs. izgudrojumi – šujmašīnas, aušanas iekārtas kļūst par vīriešu pasaules prioritāti. Sievietes, galvenās adatas izmantotājas, vēl ilgi rada īstus šedevrus, iztiekot ar veco, labo adatiņu.... (Pēc Piejūras brīvdabas muzeja krājuma glabātājas Baibas Koršes sagatavotā materiāla).
Izstāde Piejūras brīvdabas muzejā skatāma no 1.maija līdz 31.oktobrim.
Komentāri (0)