Uz “Jūras vārtu” skatuves Dž. Pučīni “Madama Butterfly”

“Madama Butterfly” ir tas pats unikālais LNO 1925. gada  iestudējums, kas nemainītā veidolā saglabājies līdz pat mūsu dienām. Jāuzsver, ka saglabājusies ir tikai Eduarda Vītola scenogrāfija, drīzāk tikai pati tās ideja, jo nolietotās dekorācijas un tērpi laiku pa laikam fiziski tika atjaunoti. Sofijas Maslovskas režijas atjaunojumu veidojis Vladimirs Okuņs, bet tērpiem jaunu dzīvību palīdzēja piešķirt Kristīne Pasternaka.

Džakomo Pučīni operas darbības laiks Luidži Illikas un Džuzepes Džakozas libretā risinās ap 1900. gadu, darbības vieta: Japāna, Kjūsjū sala, Nagasaki pilsēta. Amerikāņu flotes virsniekam Pinkertonam iepatikusies piecpadsmit gadus vecā geiša Čo-Čo-sana, kuru iesaukuši par Butterfly jeb „taurenīti". Viņš ir nolēmis skaistuli apprecēt. Čo-Čo-sana patiesi ir iemīlējusi Pinkertonu un dēļ viņa ir ar mieru pāriet kristīgajā ticībā. Stāsts izvēršas dramatisks, jo Čo-Čo sanas ģimene no viņas novēršas, bet laulības ar amerikāņu virsnieku slēpj sevī negaidītus un nepatīkamus pārsteigumus.

Ventspilī gaidāmajā izrādē Čo-Čo sanas lomā mirdzēs Natālija Krēsliņa, bet Pinkertona lomu atveidos Andris Ludvigs. Pārējās lomās Laura Grecka, Jānis Apeinis, Evija Martinsone, Guntars Ruņģis un Nauris Puntulis. Diriģents Normunds Vaicis.

Turpinājumā jautājumi operas solistei Natālijai Krēsliņai:

Opera Madama Butterfly ir daudz reižu iestudēta. Ar ko atšķiras šis iestudējums?

– Ir patiešām neskaitāmi daudz Madama Butterfly iestudējumu.Latvijas Nacionālā opera rūpīgi glabā savu raritāti – 1925. gada iestudējumu. Ir saglabājušās vai pēc pirmavotiem tikušas atjaunotas dekorācijas, kostīmi, mizanscēnas. Kad jauna dziedātāja izrādās gatava iznest uz skatuves apburošās japāņu meitenes tēlu, opera atjaunojas. Kad man piedāvāja piedalīties šajā atjauninājumā, es šo aicinājumu uztvēru kā likteņa dāvanu, lielu godu un pat kā izaicinājumu. Jūs pat nevarat iedomāties, cik liels retums tagad ir ne tikai skatītājiem, bet arī izpildītājiem nonākt tradicionālā teātrālā darbībā, tajās plakanajās dekorācijās, kas, pateicoties scenogrāfa mākslai un gaismotājam, pēkšņi iegūst apjomu un dziļumu.

Vai mūsdienu skatītājam ir saprotama japāņu geišas nelaimīgā mīlestība?

– Pasaule ap mums mainās, taču pats cilvēks paliek ievainojams un grib būt laimīgs. Tieši tādēļ sengrieķu traģēdiju un mūsdienu kinofilmu mēs spējam pieņemt kā kaut ko aktuālu. Esmu pārliecināta, ka viss, kas attiecas uz cilvēka pārdzīvojumiem, viņa attieksmi pret mīlestību, nāvi, visos laikos paliek nemainīgs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Pučīni savā operā stāsta par trūcīgu japāņu meiteni, kas savas labsirdības dēļ pakļaujas likteņa gribai, patiesi ticot, ka iegūs ģimenes laimi ar ārzemnieku, pilnībā pakļaujoties tās valsts likumiem, taču patiesībā kļūst par divu kultūru mijiedarbības un nodevības upuri.

Kā jūs iedzīvojaties lomā?

– Kā izpildītāja es sekoju izrādes dramaturģijai un mūzikai. Galvenās varones stāsts – dramatiskais liktenis, kas ikreiz mani izbrīna ar savu bezizeju. Pati esmu sieviete un mamma, man ir tuvi gal­venās varones pārdzīvojumi. Kad dziedu šo lomu, sākumā priecājos kā Čo-Čo-sana, pēc tam ceru, bet vēlāk cerību nomaina bezizejas izmisums, kas arī noved pie traģiskā iznākuma.