Intriģējošie Pārventas stāsti

Gan runātāji, gan klausītāji parasti ierodas jau pirms četriem, kad sākas pasākums. Stāstus visbiežāk vēsta un uzklausa senie pārventnieki – tie, kas savijušies ar šo pilsētas daļu tik cieši, ka elpo ar Pārventu vienā ritmā.

Varbūt stāsti tik labi vedas arī tādēļ, ka bibliotēka uzcelta Smiltnieku mājas vietā, bet Smiltniekos vienmēr skanēja stāsti. Tos visai saimei priekšā cēla Valentīna Žūka – 1875. gadā būvēta koka namiņa saimnieka Pētera Saknes mazmeita. Viņa priecājas, ka Smiltnieku mājas vietā nav krogs vai spēļu zāle, bet mūsdienīga grāmatu krātuve – Pārventas gaismas pils.

Pirmo reizi Pārventas stāsti vēl vecajā grāmatu krātuvē ieskanējās 2008. gada 18. maijā. «Ventspils labais krasts,» saka Pārventas bibliotēkas vadītāja Igeta Gredzena, «salīdzinoši maz ir pētīts, tāpēc, kopā sanākuši, mēģinām izzināt un atcerēties, kādas te bijušas ielas, kādi ļaudis dzīvojuši, kā viņi svinējuši svētkus, kā tikuši upes otrajā krastā. Tādējādi esam iesaistījušies arī Unesco projektā Stāstu bibliotēka.»

Dažkārt Pārventas stāstus šķetina pat 25 cilvēki, bet gandrīz vienmēr klāt ir Mirdza Stella Putniņa, Jānis Platais, Modra Meijere, Ņina Jevsejeva, Velta Vilgute, Vilma Stola, Vallija Ziemele. Mudīte Klaipa un Vizma Brakanska.

Pēdējoreiz klātesošie ieklausījās enerģiskā Ērika Veseļa atmiņās. Būdams viens no pirmajiem televizoru meistariem, viņš prata lieliski pavēstīt, kā pārventnieku mājās ienāca aparāts ar kinoskopu televīzijas raidījumu uztveršanai.

«Rīga,» atgādina Ēriks, «bija ceturtā pilsēta padomijā, kurā varēja redzēt televīziju. Jūs atceraties, kā sākumā cits pie cita gāja ciemos, lai redzētu kādu filmu vai pārraidi, jo televizors bija retā ģimenē? Pārventā pirmā televīzijas antena tika uzstādīta Talsu ielā. Cilvēki jau nesaprata, kas tā ir; ejot garām antenai, piebakstīja viens otram. Un atminaties to, ka labā laikā vasarās Ventspilī varēja redzēt Itāliju?»

Pirmās antenas bija milzīgi no caurulēm darināti smagi šķīvji, ko uz jumta varēja dabūt divi vīri – viens galā netika. «Nezinu nevienu pirmo televizoru, kurš gada laikā nebūtu jāremontē vismaz reizi. Sākumā jau bija radiodarbnīcas, tikai pēc tam vīri sāka krāmēties ar televizoriem.

Viens no pirmajiem, kas to darīja, bija pārventnieks Voldemārs Pilneiks – diezgan odioza persona no Stacijas ielas 20. mājas. Viņš bija arī motobraucējs, kas labi spēlēja vijoli un akordeonu. Mums abiem sanāca pastrādāt kopā toreizējās Dinamo ielās darbnīcā.

Televizori toreiz bija tik milzīgi, ka uz galda tos varēja dabūt divi veči, bet ekrāniņi bija mazi. Cilvēki baidījās ķerties klāt kloķiem, tāpēc ģīmji bija gari un greizi, bet visi tik skatījās tālāk. Televizori ļoti bojājās, mēs tik spējām strādāt. Gāja mums lustīgi – ja vajadzēja, paķērām ne tikai cits citu, bet arī klientus, kas nebija tik attapīgi, lai to saprastu, un uzķērās uz mūsu jokiem.» 

Foto:

«Vēl skan, vēl darbojas, bet tur ir savs knifs,» noslēpumu atklāj meistars Veselis.