Konceptuālo rotu izstāde ''Septiņi nāves grēki''

4. gs. mūks Evagrijs no Pontas publicēja grāmatu kolekciju, katrā aprakstot morālu grēku, no kura katram vajadzētu izvairīties, lai neaizvainotu Dievu. Pēdējo, joprojām visplašāk atzīto sarakstu ar septiņiem nāves grēkiem definēja Akvīnas Toms 13. gs. – iekāre, negausība, mantkārība, slinkums, dusmas, skaudība, lepnība. Tā mērķis bija uzstādīt noteikumus garīdzniekiem, lai noturētu ideālu reliģisko uzvedību. 2008. gada martā katoliskā baznīca izziņoja vēlmi atjaunot šo sarakstu, pievienojot dažus sociālosgrēkus, kā gēnu manipulācija, narkotiku lietošana,dabas piesārņošana, nabadzība, u.c..

Šo notikumu iespaidā, Emmanuelam Lakostem radās interese atskatīties uz oriģinālo un novecojušo grēku sarakstu ar maigu ironijas pieskaņu. Viņa skatījumā, šie septiņi grēki ir veidojuši cilvēcisko vājumu, jo mēs nebūtu tie, kas šodien esam, ja nebūtu šo grēku. Šie grēki nav aizliegtas rīcības, bet gan, kā Akvīnas Toms tos raksturoja - kaislības, kas ieved mūs kārdinājumā. Šo grēku pamatā ir iekāre. Un kāds gan varētu būt labāks veids, kā izteikt iekāri, kā rotas? Izstāde „Septiņi nāves grēki” izsaka humoristisku viedokli par šiem kārdinājumiem. Katra rotaslieta ir apvienota ar skulptūru, kas pārstāv kādu daļu no sievietes ķermeņa. Šajos darbossaistība starp objektu un cilvēka ķermeni ir vairāk kā tikai estētiska, jo katrs no šiem rotas objektiem izveido fizisku sodu, ja persona, kura to valkā, padodas attiecīgajam grēkam. Cilvēka ķermenis ir viena no pēdējām svētnīcām indivīda radošumam. Šie septiņi darbi sasaucas ar meklējumiem pēc vispārpieņemta egocentriska ekscentriskuma.

Turpinājumā jautājumi Emmanuelam Lakostem:

Iepriekš darbojāties komunikāciju un sabiedrisko attiecību jomā. Kas pamudināja pievērsties mākslai, sevišķi konceptuālajām rotām?
– Pēc vairākiem gadiem sabiedrisko attiecību lauciņā sapratu, ka vēlos kaut ko radīt pats savām rokām. Darbs ar rotām aizsākās nejauši. Varētu teikt – īstajā brīdī satiku īstos cilvēkus. Sākotnēji koncentrējos uz tehniskām metodēm, materiāliem. Vēlāk, kad apzinājos, ka varu ielikt savas idejas daudz mazākos priekšmetos, sāku pielietot konceptuālu pieeju. Iepazinos ar dažādiem māksliniekiem – stikla pūtējiem, skulptoriem, vizuālajiem māksliniekiem, fotogrāfiem, izpildītājiem u.c. Katra jauna sastapšanās motivēja mani izmēģināt ko jaunu. Es izvēlējos rotas, jo tās ir ciešā kontaktā ar ķermeni. No dažādajām mākslas izpausmēm rota tieši un fiziski ir saskarē ar ķermeni, kas ir mans galvenais izpētes materiāls.

Raksturojiet cilvēku, kurš izvēlas jūsu rotas!
– Tas ir sarežģīts jautājums, jo neviens nevalkā manis radīto. Valkājamība ir viens no būtiskākajiem aspektiem, ko gadu gadiem aplūko konceptuālo rotu mākslinieki. Manuprāt, valkājamība ir ļoti subjektīva – nav nekādu noteikumu, viss ir nēsājams. Uzskatu, ka implanti arī ir rotaslietas. Patiesībā ir kāds cilvēks, kuram ir kāds mans darbs, un tas ir implants. Tātad tas ir ar viņu visu laiku. Tāpēc varētu teikt, ka cilvēki, kas izvēlas manas rotas, nebaidās ar tām satuvināties, saplūst.

Esat radījis rotas Akvīnas Toma nāves grēku sarakstam. Jūsuprāt, mūsdienās ir kāds grēks, kā dēļ ir vērts izgatavot īpašu rotu?
Protams, visi! Projekta pirmsākumos, 2008. gadā, sarakstu uzskatīju par ļoti arhaisku. Bet, ja arī Akvīnas Toma saraksts ir tik novecojis, šie grēki joprojām atrodas mūsu zemapziņā un mijiedarbojas ar pasauli un cilvēkiem mums apkārt. Šo grēku pamatā ir iekāre. Un kas gan var būt labāks iekāres objekts par rotaslietu?