Grupas „DAKOTA” jubilejas koncerts „MANA SPĒLE”

Dziedātājs, ģitārists un dziesmu autors, kas slavens kļuva ar Bauskas grupu „Dālderi”, nu jau 18 gadu ir grupas „DAKOTA” līderis, bet uz skatuves ir vairāk kā četrdesmit gadu. Grupa izdevusi trīs leģendārus albumus, bet par godu dzimšanas dienai līdz ar pirmo tūres koncertu pie klausītājiem nonāks arī jaunais grupas jubilejas albums.

Grupas „DAKOTA” un Edvīna Zariņa jubilejas koncertam dots simbolisks nosaukums „MANA SPĒLE”. „Spēlē var laimēt un var pazaudēt. Man šai spēlē ir laimējies! Laimējies ieraudzīt gan „Bagātību salu”, gan „Manu mīļo”, staigāt pa „Muzikantu ielu” un „Piena Ceļu”, kā arī aizkurt „Kurtizāņu ugunskuru”, jo dziesmu teksti un mūzika ir manas dzīves lielākais laimests” - tā saka pats jubilārs Edvīns Zariņš, kam jubilejas koncerts būs spēle arī vārda tiešajā nozīmē, jo  60 gadu jubilejā viņu ieradīsies sveikt daudzi muzikālie viesi, ar kuriem sadarbojies jubilārs. Kuri tie būs katrā koncertā, to pats dziesmu autors uzzinās tikai koncerta norises vietā, izlozējot tos kādā īpašā veidā kopā ar skatītājiem. Uz kārtīm spēlē būs likts: leģendārais dziedātājs Viktors Lapčenoks, bundzinieks un politiķis Ivars Godmanis, dziedātāji Andris Ērglis un Atis Ieviņš, kā arī „DAKOTAS”  solista uzvārda brālis – lieliskais ģitāras virtuozs Harijs Zariņš no grupas „COLT”, dziedātājs Mārtiņš Jātnieks no grupas „JĀTNIEKI” un bijušais grupas „DAKOTA” bundzinieks Gundars Lintiņš. Netrūks arī īpaši pārsteigumi, jo par godu jubilejas tūrei pēc vairāk kā 20 gadiem viesu vidū ierindosies grupas „Dālderi” laika skatuves kolēģi - grupa VIA „Varavīksne”, kas mums visiem labā atmiņā palikusi ar populāro dziesmu „Mums ar brāli kolosāli”.

Jubilejas koncerta pirmajā daļā skanēs dziesmas no grupas „DAKOTA” jaunā svētku albuma, kā arī kopā ar klausītajiem uzgavilēsim leģendārās grupas „Dālderi” skaņdarbiem: „Dzeltenie aizkari”, „Džokonda”, „Neskaties mēnesī” un dziesmām no mūzikla „Nāc pie puikām”, taču otrajā daļā dzirdēsim grupas „DAKOTA” zelta repertuāru: „Kurtizāņu ugunskurs”, „Vakariņas 5-atā”, „Aizej tad, kad snigs”, „Muzikants”, „Naktstauriņu karnevāls”, „Viss vēl būs”, „Padsmitnieku laiks” un citus grupas populārākos hitus.

Turpinājumā jautājumi mūziķim Edvīnam Zariņam.

«Dziedu mazuliet, spēlēju mazuliet, komponēju mazuliet, dzejoju mazuliet un vispār esmu, kā sacīt jāsaka, ...mazuliet. Bet mainīt neko netaisos, jo mūzika samierinās pasauli...» – tā esat reiz rakstījis par sevi kādā no sociālajiem tīkliem. Kāda tad ir veiksmīgas dziesmas formula, kas var kaut uz mirkli samierināt pasauli?

– Domāju, ka šī formula ir izdomāta jau sen. Pirmām kārtām – cieni sevi un tos, kas tevī klausās. Ja tevi sadzird un saprot, tad esi jau izdarījis lielu soli, lai pasaule būtu labāka, pat ja tā ir tikai telpa ap tevi, kurā tu dzīvo. Dziesma vienmēr ir bijis vienojošs posms starp dažādiem raksturiem, reliģijām un pārticības līmeņiem. Labai mūzikai nav ne tautības, ne ģeogrāfiskās piederības. Tā vienkārši ir un tuvina mūs citu citam, liekot domāt tikai par labo un skaisto, neatkarīgi no tā, cik tālu esam viens no otra.

Uz skatuves esat jau vairāk nekā 40 gadus. Kas ir panākumu atslēga, tik ilgi darbojoties un joprojām pulcējot pilnas skatītāju zāles?

– Uz lielās skatuves esmu jau 44 gadus, un nevienu acumirkli to neesmu nožēlojis. Nepateikšu neko jaunu, ja sacīšu, ka skatuve ir spēcīgākā kaislība no visām. Ja cilvēki joprojām vēl klausās to, ko spēju tiem piedāvāt, tad laikam jau tajā visā ir kaut kas, tikai man tas nav jāzina. Lai tas paliek kā mūžīgais noslēpums man pašam. Es vienkārši cienu skatuvi un klausītājus, respektējot viņu domas, un, ja manās dziesmās viņi saklausa savus priekus, bēdas, laimi un veiksmi, tad ko tur vairs meklēt veiksmes formulas – to atrod klausītājs zālē, un tā varbūt katram pat ir sava.

Grupa Dakota atzīmē savu 18. jubileju. Cilvēka gados tā ir pilngadība, bet ko tas nozīmē mūzikas pasaulē?

– Atceros, kad svinēju savu pilngadību, man jau otrā dienā pasaule likās savādāka, tikai es no tās nenobijos, jo pieaugušo dzīvē jau biju mazliet paplunčājies. Bija jāsāk krāt gudrības, uzsist punus, paklupt un mācēt pašam piecelties. Tā tas ir noticis arī mūzikas pasaulē. Vismaz ar mani noteikti. Pilngadība mūzikā ir mazliet lielāka vērtība nekā reālajā dzīvē. Astoņpadsmitgadīgs jaunietis vēl ir zaļknābis, bet 18-gadīga mūziķu kopa jau ir pietuvināma pieredzējušam cilvēkam vai arī 18 gadu ilgai laulības dzīvei, kurā jau viens ar otru ir apstrīķējušies un zina visus niķus un stiķus. Dakota arī nav izņēmums. Mēs zinām viens otra dīvainības un mazās vēlmītes, tāpēc diezgan labi jūtamies cits cita sabiedrībā.