Šogad aprit 80 gadi, kopš tika uzbūvēts mazbānīša sliežu ceļš, kas savienoja Ventspili un Dundagu. Kopumā brauciens no Ventspils līdz Dundagai ilga vairāk kā 4 stundas, tomēr tolaik tā bija viena no ātrākajām iespējām daudziem nokļūt līdz skolai, darbam vai tirgum.
Mazbānītis – izstādes un lekcijas epicentrā
Atzīmējot šīs līnijas 80. atklāšanas gadadienu, Ventspils Piejūras muzejā ierīkota izstāde, kurā var apskatīt senatnīgas fotogrāfijas no mazbānīša sliežu ceļa būvniecības un vēsturiskajām staciju ēkām, var aplūkot arī, kādi lukturi savulaik izmantoti vilciena kupejā, kādos pelnu traukos ļaudis mēdza atstāt izpīpētos papirusus un cigaretes un kādas izskatījās šaursliežu vilcienu sliedes, jo dažādi sliežu paraugi papildina šo ekspozīciju. Izstāde būs apskatāma līdz pat oktobrim.
Savukārt, turpinot Vēstures otrdienu lekciju ciklu, 6. maijā tēma veltīta šaursliežu vilciena līnijas Ventspils – Dundaga 80. atklāšanas gadadienai. Izrādās, ka šī ir pēdējā līnija, kas izbūvēta pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, un šīs līnijas kopgarums – 54 km.
Līnijas izbūves pirmsākumi
Beidzoties kara darbībai Latvijas teritorijā 1920. gadā, dzelzceļa rīcībā bija 34 K platuma lokomotīves un 2399 preču vagoni, 65 N platuma lokomotīves un 904 preču vagoni. Pa dzelzceļiem piegādāja izejvielas vietējai rūpniecībai, lauksaimniecības produktus pilsētu tirgiem. Kokmateriāli jeb Latvijas “zaļais zelts” (60 % no pārvadājumu kopapjoma) bija pirmajā vietā pārvadājamu preču klāstā, tam sekoja akmeņi, cukurbietes, mākslīgie mēsli, ķieģeļi, dzīvnieki u.c.
Lai veicinātu valsts saimniecisko uzplaukumu, tika nolemts satiksmes ceļu tīklu Latvijā paplašināt. Vislētāk bija būvēt jaunus šaursliežu dzelzceļus. Tā 1931. gadā tika veikti dzelzceļa būves pētīšanas darbi līnijā Ventspils – Dundaga. Pa esošo sliežu ceļu no Ventspils līdz Dundagai (caur Mazirbi) bija jāveic 89 km garš ceļa gabals, bet pa gaisa līniju atstatums ir vien 49 km.
Ventspils muzeja vēsturnieks Artūrs Tukišs zināja pastāstīt, ka 600 mm līnijas izbūves darbi, kurus uzsāka 1932. gada rudenī, bija gana sarežģīti – 10 m dziļumā dzīti 20 m pāļi un tika veikts uzbērums ap 20 000 m3 zemes vienā kilometrā pie Rindas tilta, kur bija biezs kūdras slānis. Uz līnijas ierīkotas 3 stacijas, 6 pieturas un 2 atzarojumi, bet visa līnijas būve izmaksāja 378000 Ls.
Kaut gan pēdīgie līnijas izbūves darbi noslēgušies vien 1936. gadā, līnija tika atklāta 1934. gadā. Sākotnēji Ventspilī mazbānītis nemaz nepienāca, tas pienāca no labības elevatoriem.
Vēstures liecību atdzimšana
Vēsturnieks stāsta, ka daudzas no šajā līnijā bijušajām stacijas ēkām vairs nav saglabājušās, piemēram, par Ogsila un Rindas stacijām liecina vien fotogrāfijas, bet citās līnijas stacijās vēstures pētnieki pabijuši ekspedīcijā. Interesanti, ka Popes stacijā jau kādu laiku notiek liela rosība – tās īpašnieks – vietējais entuziasts nolēmis atjaunot stacijas ēku. Turklāt tādu, kāda tā bijusi pirmās brīvvalsts laikā, jo pēcāk stacijas ēka piedzīvojusi dažādus padomju laika „uzlabojumus” – piebūves, izbūvētas papildu sienas. Rekonstruējot ēku, atrasti pat dažādas uzrakstu plāksnes, kuras ir teju gadsimtu senas. Vēl bagātāka arheoloģiskajiem atradumiem izrādījusies „ķeizara vieta” jeb sirsniņmāja, kur, to uzrokot, atrasts pat bērnu velosipēds, vācu armijas telefoni, ķiveres u.c. priekšmeti.
Šī līnija savulaik darbojusies līdz pat 1962. gadam, regulāri kursējuši 6 vagoni. Tolaik ar vienu mazbānīša reisu „nošauti pat vairāki zaķi” – kopā sakabināti pa 54 km garo līniju klaudzēja preču, pasta un pasažieru vagoni.
Mazbānīša radītā nostaļģija
Viens no Vēstures otrdienas lekcijas dalībniekiem bija arī ventspilnieks Jānis Zīvarts, kurš savulaik bieži braucis ar mazbānīti gan šajā, gan Mazirbes līnijā. Bērnības dienas pavadītas Jaunciemā, dzīvojot mājā kādus 50 m no sliedēm. Pagājušā gadsimta 50. gados Jānis katru nedēļu brauca ar bānīti uz skolu un atpakaļ, arī uz Ventspili.
Viņš stāsta, ka Mazirbē dzīvojis pašā stacijas ēkā un dienas aizvadītas arī tur spēlējoties. Jānis kavējas atmiņās, kā redzējis visādus brīnumus iz dzelzceļa ikdienas – gan to, kā bānītis bijis apgāzies un vīri ar bomiem ceļ to atpakaļ uz sliedēm, kā sniega šķūri braukuši ar divām lokomotīvēm un viss sniegs šķīdis pa gaisu, kā tagad Discovery kanālā šad tad ir gadījies redzēt. Savulaik jauniešiem stacija bijusi pulcēšanās punkts vakaros. Jānis stāsta, ka ir gadījies kādu laiku atpakaļ pirms pāris gadiem izbraukt arī ar Piejūras brīvdabas muzejā esošo mazbānīti – viņš smej, ka, braucot ar mazbānīti, ir nostaļģija, kuru veicina pazīstamais dūmu aromāts – kā senajos laikos. Viņš atminas, ka kādreiz cilvēki ar lokomotīvi bieži sūtījuši paciņas uz mājām. Tik pateica konduktoram: “Tur un tur būs man pretī. Jaunciemā nebija pieturas, bet vajadzēja tikai pateikt, lai pie lielās priedes pielaiž lēnāk, un tur arī no braucoša vilciena izsvieda paciņu. Kaut kad tai atnāca pakaļ.”
Komentāri (0)