Lieldienu laikā, 18. aprīlī plkst. 18:00 teātra namā „Jūras vārti” Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar lielisko pianisti Elīnu Bērtiņu un Azerbaidžānas diriģentu Jalčinu Adigezalovu atskaņos triju izcilu 20. gadsimta komponistu jaunības opusus.
Koncerta programmā iekļauta Riharda Štrausa simfoniskā poēma "Nāve un apskaidrība", Olivjē Mesiāna četras simfoniskās meditācijas “Debesbraukšana” un Sergeja Prokofjeva Pirmais klavierkoncerts.
Elīna Bērtiņa jau vairākkārt koncertos rādījusi, ka ir teicama Prokofjeva interprete – inteliģenti un vienlaikus nesaudzīgi dziļi viņa māk mums tulkot šī joprojām nepamatoti nenovērtētā komponista daudzkrāsaino daiļradi.
Azerbaidžāņu diriģents, Baku Mūzikas akadēmijas profesors Jalčins Adigezalovs Latvijā pazīstams no koncertiem, kuros kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri atskaņojis gan etniski krāsotu simfomugamu, gan Vakareiropas klasiku. Maestro ir nevainojams profesionālis – prasmīgs un temperamentīgs.
Simfonisko poēmu “Nāve un apskaidrība” Rihards Štrauss komponēja 25 gadu vecumā. Absolūti abstrahējoties no jebkādiem konkrētiem dzīvesstāstiem, viņam labpatika komponēt vīziju par nāves gultā gulošu mākslinieku, kurš pirms aiziešanas atskatās uz dažādiem savas dzīves posmiem, izcīna pēdējo cīņu, gūst apskaidrību un pārveidojas (šajā ziņā zīmīgs ir simfoniskās poēmas angliskajā nosaukumā lietotais jēdziens transfiguration, kas lietots kā ekvivalents oriģinālnosaukuma jēdzienam Verklärung jeb apskaidrība). Kāds Štrausa draugs vārsmās uzrakstīja izvērstu opusa epigrāfu, skaņdarbu jau no pirmsākumiem uzņēma visumā atzinīgi, un tā šī skaistā, instrumentācijas un efektu ziņā iespaidīgā pirmsnāves abstrakcija līdz pat mūsdienām dzīvo veiksmīgu koncertskatuves dzīvi. Tikai viena piebilde – īsi pats pirms savas aiziešanas mūžībā Rihards Štrauss dēlam atzinis, ka uz dzīves un mūžības sliekšņa patiesībā viss esot tieši tā, kā viņš zīmējis savā simfoniskajā poēmā “Nāve un apskaidrība”.
Olivjē Mesiāna četras simfoniskās meditācijas “Debesbraukšana” ir visnotaļ Svēto Rakstu iespaidā komponēts opuss, kas, neraugoties uz autora jaunību (Mesiānam tobrīd 24 gadi), mums jau skaidri rāda to vīru, kas kļūs par vienu no 20. gadsimta mūzikas spēcīgākajām un ietekmīgākajām personībām. Mesiāna uzmanību pievērsušas rindas no Jāņa evaņģēlija t. s. “Augstā priestera lūgšanas”, kur Jēzus īsi pirms Jūdas nodevības lūdz savam Tēvam pagodinājumu un cita starpā saka: “Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs.” Kā rakstīja amerikāņu komponists un kritiķis Vērdžils Tomsons, Mesiānam piemīt spēja “atvērt debesis un izraisīt ovācijas”. Tas labi dzirdams Olivjē Mesiāna jaunības degsmes un pārpasaulīga skaistuma caurstrāvotajā skaņdarbā “Debesbraukšana”.
Pirmajā brīdī visā šajā kontekstā pagalam neiederīgs liekas Sergeja Prokofjeva Pirmais klavierkoncerts. Tā radītājam ir tikai 21 gads, viņš ir spītīgs, nepakļāvīgs, autoritātes ignorējošs, ambiciozs jauneklis, kam labi piestāv itin laicīgas gaviles vīnsarkanā Rebemolmažorā. Taču ir kāda nianse, kas šo viendaļīgo un tomēr diezgan autonomos četros posmos sadalāmo opusu tuvina gavēņa laika noslēguma noskaņām, un tā ir šī koncerta lēnā epizode, kurā iegailas viegli distancēts traģisms – ne plaša dvēseles vaļā raušana, bet atturīgums, ar kādu palaikam mēdzam klusēt par to, kas sasāpējis. Elīna Bērtiņa jau vairākkārt koncertos rādījusi, ka ir teicama Prokofjeva interpretācija – inteliģenti un vienlaikus nesaudzīgi dziļi viņa māk mums tulkot šī joprojām nepamatoti nenovērtētā komponista daudzkrāsaino daiļradi.
Komentāri (0)