Ilona Brūvere: dokumentālais kino ir visai sarežģīts mehānisms

"Tapieris" ir filma par Oskaru Stroku - tapieri, krogus muzikantu, tirgotāju, uzņēmēju, avantūristu, patiesu mīlētāju un Tango karali. Oskars Stroks- neiepazītais misters X. Eiropas mūzikas klubos un restorānos, kā aizvien, Stroka tango skan viņu neminot un neatpazīstot tā autoru.

"Tapieris" ir stāsts par cilvēku, kas cīnās par sevi, savu dzīvi un savu mūzikas uztveri laikā, kad pasauli pāršalc lielās depresijas laiks. Pirmā ekonomiskā krīze. Ne vien Stroka tango ritmi ir tie, kas šodien liek atcerēties komponistu. Ekonomiskā krīze šodienas eksistencei piedāvā līdzīgus spēles noteikumus un tapieris atkal ir mūsdienu prototips ar savu neveiksmīgo uzņēmējdarbību, mūžīgajiem parādiem un nemitīgajiem centieniem tikt ar to galā. Ar savu sapni par mūziķa karjeru, nerimtīgajām mīlestības alkām un visām ar to saistītajām, distancētam vērotājam šķietami tik komiskajām nepatikšanām.

Leģenda par mūziķi aizsākas kādā kinoteātrī pirms gadu simta, kad Stroks vēl nenojauš, kas notiks pēc tam. Viņu apbur mēmā kino kustīgās bildes un viņš - tapieris turpmāk stāsta par dzīvi savā - mūzikas valodā.

Filma seko Oskara Stroka veiksmēm un neveiksmēm pagājušā gadsimta vidū, balstoties uz iestudētiem aculiecinieku stāstiem, kino un valsts arhīva dokumentiem. Komponista radošās biogrāfijas kontā ir vairāk kā 300 skaņdarbu. Filma ir stāsts par mūziķi, kura tango skan Berlīnē, Parīzē, Pekinā, Budapeštā un Vīnē.

Lomās: Jakovs Rafalsons, Gints Grāvelis, Marija Bērziņa, Andris Bulis, Laimis Rācenājs, Juris Bartkevičs, Jānis Holšteins - Upmanis, Gidons Grīnbergs ar instrumentālo ansambli u.c.

Scenārija autore un režisore - Ilona Brūvere.

Filmas garums: 90 min

Turpinājumā uz jautājumiem atbild filmas Tapieris scenārija autore un režisore Ilona Brūvere.

Filmas žanru apzīmējat «pilnmetrāžas dokumentālā spēle». Kā būvējāt šo saspēli starp dokumentalitāti un inscenētu aktierkino?

– Tā ir ļoti trausla robeža starp dokumentu un iestudētajiem kadriem. Katrai filmai ir sava tēlu sistēma un stilistiskā ievirze, kurai režisors seko. Tie ir režisora uzdevumi darbā ar aktieri un kadra uzbūvi. Iestudētie kadri veidoti, stāstot par laiku un tēlu attiecībām, dokumentālie raksturo laikmetu, kurā risinās darbība. Tas ir visai sarežģīts mehānisms – dokumentālās spēles žanrs; ir tik daudz dažādu komponentu, kas režisoram un scenāristam jāievēro. Un žanrs noteikti nav mans izdomājums, bet Kanādā, Šveicē un Austrijā plaši pazīstama estētiskā metode, kuru pielieto filmu industrijā, izmantojot gan aktieru, gan dokumentālā kino elementus. Bet pilnmetrāža skatītājiem saprotamā valodā nozīmē – filma, kas garāka par vienu stundu.

«Tango ir mūzika, kas atklāj cilvēka dvēseli» – tā filmā saka Marijas Bērziņas atveidotā varone. Vai jums izdevās atklāt Stroka dvēseli, pietuvoties tai?

– Par to, kā tas izdevies, nav jājautā man, bet gan skatītājam. Pēc tam, kad filma gatava, tā uzsāk pati savu dzīvi ceļā pie skatītāja.

Ventspils kinoseansā uz tikšanos ar skatītājiem ieradīsies arī Jakovs Rafalsons. Ko pēc filmas uzņemšanas un tās noskatīšanās jūs vēlētos pavaicāt Stroka atveidotājam?

–Es šo filmu esmu noskatījusies vairāk nekā 1000 reižu, tāpēc tā ir tieši tāda, kāda tā ir. Ceru, ka skatītājiem būs, ko Jakovam pajautāt pēc noskatīšanās.