Karloss Čipa: klasiskā mūzika ir mūsdienīga

Karloss Čipa ir 23 gadus jauns mūziķis, kurš šobrīd dzīvo un studē kompozīciju Minhenē, Vācijā. Kaisli pret mūziku viņš iepazina vēl mazs būdams un jau sešu gadu vecumā uzsāka apmeklēt klavieru nodarbības pie vairākiem pazīstamiem pasniedzējiem. Vēl pēc desmit gadiem Čipa pievērsās arī bungu spēlei, jo viņu arvien vairāk ieintriģēja kompozīcija un improvizācija. Turpmākos gadus viņš pieredzēja teju visus iespējamos mūzikas žanrus – no džeza līdz hardcore/ punk, no neatkarīgās jeb ‘indie’ rokmūzikas līdz orķestru mūzikai.

Franču impresionistu un tā laika avangarda pārstāvju Kloda Debisī (Claude Debussy) un Ērika Satī (Eric Satie) iedvesmotā Karlosa Čipas autormūzika pārsteidz ar savu intensitāti un ārkārtīgi uzmanīgo attieksmi pret detaļām. Šo pieeju, visticamāk, izskaidro ne tikai mūziķa akadēmiskās zināšanas un pieredze vai darbs pie mūzikas kinofilmām, bet arī jau pieminētā bundzinieka prakse dažādās muzikālās apvienībās. Bez klavierēm Čipu interesē arī citi visdažādākie mūzikas instrumenti, jo eksperimenti viņa daiļradē ieņem ļoti nopietnu vietu.

Turpinājumā trīs jautājumi komponistam Karlosam Čipam.

Pēdējo pāris gadu laikā mūsdienu jeb neatkarīgā klasiskā mūzika piedzīvo ievērojamu popularitātes pieaugumu. Kā redzat šo attīstību?

– Man ir sajūta, ka ļoti plašs klausītāju loks alkst pēc instrumentālas mūzikas, pēc miera savā aizņemtajā ikdienā. Modernās, neatkarīgās jeb postklasiskās – vienalga, kā to saucam, – mūzikas kustība liekas aizpildām šo tukšumu. Man tā nozīmē ko pilnīgi citu nekā ierastā klasiskā mūzika. Tajā var tikt izmantoti klasiskie instrumenti, mūziķu saknes var būt meklējamas akadēmiskajā vidē (kā manā gadījumā), bet es to uztveru vairāk kā popkultūras fenomenu. Pats esmu liels klasiskās mūzikas cienītājs un ceru, ka caur šo moderno kustību cilvēkos atgriezīsies vēlme pēc ierastās klasiskās mūzikas. Reizē ir ļoti patīkami redzēt tik daudz cilvēku koncertos, kuri izbauda tādus instrumentus kā klavieres, stīgas un citus. Man tas nozīmē ļoti daudz – uzstāties, izpildot pašam savu mūziku. Tas ir kas pilnīgi cits, nekā miljono reizi atskaņot Bēthovena sonāti vai Šopēna etīdi.

Ko jūs kā pianists, komponists, cilvēks no Vācijas domājat par Vestardu Šimku?

– Jāatzīst, nekad neesmu par tādu dzirdējis.

Valda uzskats, ka ne vairāk kā 10% no tiem, kuri vispār interesējas par mūziku, ir klasiskās mūzikas auditorija. Vai piekrītat šim apgalvojumam, un kāpēc, jūsuprāt, tā ir?

– Jā, tā ir, un tas ir skumji. Domāju, pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kurus mūzika patiešām interesē, kuriem mūzikas klausīšanās un koncertu apmeklēšana ir nozīmīga dzīves daļa. Esmu pilnīgi pārliecināts (un varu to apgalvot, vadoties pēc pāris paša veiktiem eksperimentiem), ka cilvēki, kuri klasiskajā mūzikā nav iesaistīti, no tās baidās, taču spēj to iemīlēt tāpat kā populāro mūziku. Manuprāt, vaina ir klasiskās mūzikas aprindās valdošajā konformismā – viss ir pakārtots kādiem noteikumiem, sākot ar obligātiem aplausiem, beidzot ar ģērbšanās stilu. Tas viss ir tik ļoti vecmodīgi! Gados jaunam mūzikas klausītājam ir neiespējami ar to identificēties. Un vaina nav mūzikā. Mani draugi ir iemīlējuši Mocartu, Šostakoviču, Stravinski, daudzus citus. Gandrīz viss, ko esmu tiem parādījis nelielās devās, viņiem ir iepaticies. Lai nu kā, ceru, ka šī mūsdienu kustība atgriezīs cilvēkos interesi par tradicionālo klasisko mūziku. Jaunajiem mūziķiem šādā veidā tiek dota iespēja atskatīties uz nenovērtējamu mantojumu, kuru nav iespējams izdzēst no cilvēku atmiņas un sirdīm, un es ceru, ka šajā procesā spēšu sniegt arī savu artavu.