Mārtiņš Egliens: ceļojums laikā uz 60. gadiem

Situāciju komēdija par seksu, pilnu vēderu un naudu – tā savu parafrāzi par Goldoni „Divu kungu kalpa” tēmu piesaka pats lugas autors. Šai komēdijai Anglijā pēdējo pāris gadu laikā bijuši vārda tiešā nozīmē grandiozi panākumi – ne tikai smieklīgo pārpratumu dēļ vai brīnišķīgo aktierdarbu dēļ, bet drīzāk nostaļģijas pēc 60. gadu puķu bērnu brīvības dēļ. Pat to gadu noziegumi šodien šķiet aizkustinoši naivi.

Lugas centrā mūziķis bezdarbnieks Frensiss, kuram piedzimst ģeniāla ideja – kļūt vienlaikus par Rosko miesassargu un Stenlija palīgu, saņemot algu no abiem un visiem spēkiem cenšoties aizkavēt viņu sastapšanos. Lieki piebilst, ka Rosko, aiz kura vārda slēpjas kāda meitene, un Stenlijs, mīl viens otru.

Lomās: Mārtiņš Egliens, Madara Botmane, Ģirts Liuizniks, Juris Lisners, Sanita Pušpure, Normunds Laizāns, Arturs Krūzkops, Līga Zeļģe, Jānis Skanis, Kaspars Aniņš, Kristians Kareļins, Artis Drozdovs, Normunds Zālamans un Normans Bārbals.

Izrādes režisors - Valters Sīlis, tulkotājs - Edvīns Raups, scenogrāfs - Uģis Bērziņš, komponists - Grants Oldings, kostīmu māksliniece un animatore - Ieva Kauliņa, gaismu mākslinieks - Igors Kapustins, producents - Jānis Kaijaks.

Uz jautājumiem par izrādi atbild aktieris Mārtiņš Egliens.

Izrādi caurvij angļu humors, vai tas būs saprotams ikvienam?

– Grūti spriest. Vieni saprot, otri ne vienmēr uzņem. Man ir ļoti interesanti redzēt, kā katra publika uztver šo humoru, tāpēc ar nepacietību gaidu uzstāšanos Ventspilī. Protams, ir arī dažas lietas, kas darītas saprotamākas latviešiem, tomēr ir aspekti, kas ir tik efektīgi, ka nav iespējams kaut ko mainīt, un, domājams, saprotami visiem. Bet nebūs tādu, kas no izrādes aizietu ar neatbildētiem jautājumiem.

Izrādes režisors darbu raksturo kā trakulīgu piedzīvojumu.

– Mans varonis Frensiss ir nabadzīgs ielu muzikants, kuru pēkšņi noalgo kāds saimnieks. Bet pēc neilga laika uzrodas vēl viens saimnieks. Tagad viņam ir divi kungi, turklāt viņi viens otru mīl. Visas izrādes garumā cenšos darīt visu, lai abi saimnieki nesatiktos.

Darbība norisinās 60. gados, vai tas ir jūtams izrādē?

– Pilnīgi noteikti būs jūtams. Lai gan aktieri izpilda mūziku, kas rakstīta šai izrādei, tā absolūti ir 60. gadu stilistikā. Kā arī frizūras un tērpi ir atbilstoši laika posmam. Tā sajūta caurstrāvos izrādi. Pat tekstos ir iekodētas dziļas domas, kas pirmajā brīdī skatītājiem var nebūt saprotamas. Piemēram, ir iezīmes par pirmajiem feminisma viļņiem – tas ir laiks, kad šī kustība aizsākās. Laiks, kad Bītli no nevienam nezināmas grupas kļūst populāri. Galvenais, kādēļ norise ir tieši 1963. gadā, – tāpēc, ka tas ir laiks, kad nebija mobilo telefonu, peidžeru un pārējo tehnoloģisko brīnumu. Cilvēki bija spiesti sarakstīties ar vēstulēm, nebija interneta.