Aija Andrejeva: Stāsts par sievietes iekšējo pasauli

«Akustisks vēstījums par mīlestību solo balsij, divām ģitārām, klavierēm, trompetei un sitaminstrumentiem», jauno programmu raksturo tās komponists Kārlis Lācis, kurš kopā ar pavadošo mūziķu grupu Kasparu Zemīti, Kasparu Grigali, Konstantīnu Jemeļjanovu, Ēriku Upenieku un Andri Grunti koncertā atskaņos albumā iekļautās kompozīcijas. Dziesmu tekstu autore ir dzejniece Māra Zālīte. Koncertuzveduma režisors – Juris Jonelis, horeogrāfe – Olga Žitluhina.

Koncertā piedalās:

Aija Andrejeva - vokāls

Kārlis Lācis - klavieres

Kaspars Zemītis, Ēriks Upenieks - ģitāras

Andris Grunte - kontrabass

Kaspars Grigalis - perkusijas, bungas

Konstantīns Jemeļjanovs - trompete

Turpinājumā intervija ar Aiju Andrejevu.

Kā kopā sanāca radošais trio – Lācis, Zālīte, Andrejeva?

– Esmu Lāča fane, un sadarbība ar viņu Liepājas teātra mūziklā Pūt, vējiņi! vēl vairāk atraisīja manī to sajūtu, ka man ļoti patīk viņa mūzika. Ik pa laikam viņam izmetu pa frāzītei ar jautājumu, kad viņš man kaut ko uzrakstīs. Pirmā Lāča man rakstītā dziesma tapa projektam Ziedonis. Lācis. Sievietes. Pēc tam biju izlēmusi, ka esmu gatava albumam – ar Lāča mūziku. Kārlim Lācim tieši bija izveidojusies sadarbība ar Māru Zālīti. Abiem padomā gan bija kāds lielāks kopdarbs. Bet Māra bija Kārlim iesūtījusi dažādus dzejoļus, ko viņš parādīja man. Kad uzzināju, ka dziesmu vārdu autore ir Zālīte, nobijos. Ne jau tāpēc, ka man negribētos vai nepatiktu, – man pat ļoti patīk. Taču tas, cik man Māra šķiet liela dzejniece, manī raisīja pirmā sajūtas – bailes. Bet Kārlis ir direktors: kā pasaka, tā būs. Un tā radās kas ļoti skaists un sievišķīgs, juteklisks, un to arī apmeklētāji sagaidīs – koncertuzvedumu, kas atspoguļo manu iekšējo pasauli.

Jaunais albums jau ir nominēts dažādām balvām. Vai tas uzskatāms par izaugsmi muzikālajā karjerā?

– Rodas sajūta, ka man visu laiku ir kaut kas cits. Bet laikam šis tomēr ir atšķirīgs. Divi iepriekšējie albumu bijuši gana elektroniski, popsīgi un roķīgi. Savukārt šim albumam sākotnējais uzstādījums bija, ka viss ir dzīvi. Tā arī tas ir iznācis. Kā Lācis saka: akustisks vēstījums solo balsij, divām ģitārām, klavierēm, sitamajiem instrumentiem, basam un trompetei. Lāča mūziku ir daudz sarežģītāk dziedāt, tas ir izaicinājums, bet, tikai kāpjot ārā no savas komforta zonas, tu spēj arī augt un mainīties. Tas man vienmēr ir ļoti paticis. Sākumā ir grūti, bet pēc tam – liels prieks un pārsteigums: izrādās, es arī tā varu! Man patīk Olgas Rajeckas teiktais, ka viņai Imanta Kalniņa dziesmas ir grūti dziedamas, bet viņa tajās aug. Tieši tas pats man ir ar Lāci. Viņa ieguldījums manī ir veicinājis izaugsmi, protams, par sevi to ir grūti teikt, bet tie ir arī Kārļa vārdi.

Kā interpretējams albuma noslēpumaini mistiskais nosaukums Mežā?

– Tas ir mūsu iekšējais mežs, sajūtu mežs. Ar mežu katram ir sava asociācija. Cits to uztver vienkārši kā mežu, kā kaut ko, kas ir tāds, kā mēs to redzam, savukārt, ja parok dziļāk, tas rada asociācijas par iekšējo mežu. Iekšējo sievietes mežu.