Jakovs Rafalsons: skatītājam jāsajūt radošās mokas

Ievērojama cilvēka dzīve vienmēr izraisa īpašu uzmanību. Un, ja tās vēl ir attiecības starp diviem izciliem cilvēkiem – Saules karali (Ludviķis 14.) un dramaturgu Moljēru, kura bisti Francijas akadēmijā rotā uzraksts: «Viņa paša slavai vairs nekas nav vajadzīgs. Viņš ir nepieciešams mūsu slavai», – tad jau tas ir divtik interesanti. Abi tiecās pēc ideāla. Viens izveidoja varenu monarhiju, otrs – izcilu teātri. Un tā – Kungs un viņa komediants satiksies intrigu, kaislību, notikumu – reizēm smieklīgu, reizēm dramatisku un ļoti skumju – bagātā dzīvē uz skatuves.

Krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova saistība ar Rīgu neaprobežojas vien ar viesiem zināmo faktu, ka šeit ir dzimusi viņa dzīvesbiedre Jeļena (dzimusi Ņurenberga), kura, pēc daudzu literatūrzinātnieku domām, ir kalpojusi par galveno – Margaritas prototipu slavenajā romānā Meistars un Margarita, bet dzīvē – par rakstnieka literārā mantojuma sargātāju. Daudziem nav zināms fakts, ka tieši mūsu pilsētā pirms 80 gadiem, 1933. gadā, uz Rīgas teātra skatuves pirmo reizi tika iestudēta Mihaila Bulgakova luga Svētuļu jūgs par dižo franču komēdiju autoru Moljēru. Toreiz izrādes nosaukums bija Kunga komedianti.

Intervija ar Rīgas Krievu teātra aktieri Jakovu Rafalsonu

Kā jūs raksturotu jūsu atveidoto tēlu?

– Manuprāt, īstā persona, Saules karalis jeb Ludviķis XIV, nespēja pieņemt, ja kaut kas notika pretēji viņa vēlmēm. Bet tik un tā cieņa pret talantu ir uzplaukuma pazīme. Tā ir salīdzinoši reta parādība, kad monarhs saprot un izturas pret talantu kā valsts sastāvdaļu.

Vai jums bija grūti iejusties šādas personības ādā?

– Jāsaprot, ka tā ir mana profesija. Ja es spēlētu Otello, man noteikti jautātu, vai ir grūti žņaugt sievieti. Nevaru sūdzēties, ka esmu noguris vai apnicis mēģināt, jo tas būtu vienkārši smieklīgi. Katra loma prasa atdoties tai pilnībā. Ir ieguldīts milzu darbs un tas radījis arī grūtības, bet, ja netiek gūts prieks no darba, tad gandarījuma nebūs arī skatītājiem. Neredzu radošo moku jēgu, ja tās nesajūt skatītājs.

Šāda veida loma bija kas jauns jūsu pieredzē?

– Katrā ziņā šāda līmeņa vai ranga tēls man nav gadījies. Tas ir milzīgs režisora nopelns, ka spēju rast to īsto pavedienu un attieksmi pret šo lomu, lai varētu tēlot nevis kādu personu, bet tiešām personību – uzurpatoru, personību ar lielo burtu.