Lelle ir "jāielauž"

Kas ir grūtāk – būt aktrisei uz lielās skatuves vai leļļu teātrī?

– Leļļu teātra uzdevums ir grūtāks. Personīgi man uz lielās skatuves nav tik ļoti jācīnās ar egoismu. Uz lielās skatuves jebkurā gadījumā esmu cilvēks – šāds vai tāds, kāds nu lugā ierakstīts un režisora domās iztēlots, bet tomēr cilvēks. Leļļu teātrī savs egoisms ir ļoti jāaplauž, jo man rokās ir instruments – lelle. Tur uzreiz ir tehnika. Tās ir mehāniskas kustības, tie ir vingrinājumi, kas jāpilda katru dienu, lai ielauztu lelli kustībās, bet arī lelle ielauž tevi viņai piemērotās kustībās. Leļļu teātrī gandrīz vienmēr esmu neredzama, un ir jāsavalda savs egoisms, jo redz tikai manu lelli. Ar to leļļu teātris ir nesalīdzināmi interesantāks, jo izteiksmes līdzekļi ir citi salīdzinājumā ar dramatisko teātri, kur es pati esmu tēls.

Jūs esat arī māmiņa. Vai bērni mājās arī grib redzēt, kā mamma spēlē teātri ar lellēm?

– Viņi rāda teātri man. Bērni bieži nāk man līdzi uz darbu. Kad kāds prasa maniem bērniem, ko viņi dara mammas darbā, tie atbild, ka sēž zālē un skatās izrādi. Viņi zina visas dziesmas, kā arī spēlē līdzi.

Vai bērni izteikuši vēlmi iet mammas pēdās?

Vēl ne, jo aktiera profesija ir sarežģīta no psiholoģiskā viedokļa. Aktieris ļoti spēlējas ar psihi, tāpēc ka meklē dažādus raksturus, personāžu psihisko, emocionālo un fizisko uzvedību un, to darot, manipulē ar savām smadzenēm. Un būtisks ir jautājums, kā saglabāt skaidru prātu vecumdienās. Lai nav tā, ka tu pēkšņi esi Sniegbaltīte un sāc runāt ar rūķīšiem.