Atgriešanās pie pirsmsākumiem

Nelielā auguma, smalkā 27 gadus jaunā sieviete maz asociējas ar priekšstatu par to, kādam jābūt tēlniekam, jo tēlniecība šķiet visvīrišķīgākais mākslas veids. Lai gan ne pasaules, ne latviešu mākslā netrūkst sieviešu, kas guvušas un gūst panākumus šajā jomā: lai minam padomju laikā slaveno, Rīgā dzimušo Veru Muhinu, mūsdienu tēlnieces Solveigu Vasiļjevu un Olgu Šilovu, kura, starp citu, ir ventspilnieces Ausmas Saliņas skolniece.

Pirmās iemaņas zīmēšanā un gleznošanā Ilze guvusi 4. vidusskolā, Mākslas skolā un Jaunrades nama vizuālās mākslas studijā. Sākumā bija doma studēt arhitektūru, bet tomēr izvēlējās tēlniecību – vispirms to mācījās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kur iestājās pēc 12. klases, un, to vēl nepabeigusi, kļuva par Mākslas akadēmijas studenti. Viņa teic – skola ir laba, un negribējās laist garām iespēju iegūt diplomu par tās beigšanu, un tā vienu gadu paralēli mācījās divās. Tas liecina ne tikai par uzņēmību, bet arī par krampi, kas nepieciešams, strādājot ar tādu materiālu kā metāls. «Arhitektūrā un tēlniecībā ir daudz kopīga,» spriež jaunā māksliniece, «tā ir kinētiskā māksla.»

Pirmās grūtības, par ko dizaina skolas audzēkne pat neiedomājās, bija saistītas ar mākslas praktisko pusi: lai realizētu savas idejas, nepieciešami instrumenti, veidnes, materiāli. Sākumā grūti izprast, kā panākt vēlamo. Taču tas nevis atgrūda, bet, tieši otrādi, mudināja izprast, kā panākt labāku rezultātu, un gandarījums par labu iznākumu nav salīdzināms ne ar ko.

Ilzes materiāls ir metāls – bronza, alumīnijs, viņa strādā arī ar akmeni, piemēram, travertīnu, mazāk – ar koku. Akmens izstrādājumi gan ir pieprasītāki, tomēr metāls viņai tuvāks. «Tas ir smalkāks, jūtīgāks par akmeni, ar to var panākt emocionālāku rezultātu.» Šobrīd viņa strādā akadēmijas darbnīcās, jo mācās maģistrantūrā, kā arī pie pazīstamiem pasniedzējiem vai rotkaļiem. Tēlniecības programmā uzņem maz studentu – šobrīd viņi ir četri, jo šis mākslas veids nav tik pieprasīts kā, piemēram, glezniecība. Ir, protams, tādi brīvmākslinieki kā Gļebs Panteļejevs, viens no Ilzes autoritātēm. Tie iegūst dažādu fondu atbalstu savam darbam, bet jaunajiem ar viņiem vēl grūti konkurēt.

Tomēr jāatzīst, ka Ilze Burkovska paspējusi jau daudz: piedalījusies piecās kopizstādēs, toskait Somijā, un šī ir viņas otrā personālizstāde. Jaunrades nama ekspozīcijā apskatāmas mākslinieces dažādās izpausmes: zīmējumi, medaļas, tēlniecības darbi un to fotogrāfijas. Zīmēšana ir tēlnieku spēcīgā puse, un Ilzes skolotāja Mārīte Kluša pelnīti slavē bijušo audzēkni: «Viņas štrihs ir burvīgs!» Savdabīgs ir medaļu omplekts Intīmās sarunas – variācija par pāru tuvību dažādā vecumā, uzmanību piesaista ironiskā bronzas Treknā sviestmaize, tāpat Ļeņina mauzolejs – stiklā iekausēta monēta ar padomju vadoņa attēlu. Fotogrāfijās var apskatīt izstāžu darbus, kā arī to, ar ko Ilze šobrīd pelna naudu – viņa veido ģipšakmens maketus Krievijas tirgum, ko izmanto dekoru un interjera elementu veidošanai no dažāda akmens.

Šobrīd Ilze izstrādā maģistra darbu, bet tālākā nākotne īsti nav skaidra. Varbūt sodies studēt uz ārzemēm, varbūt strādās Krievijas tirgum.