Pirmsākums (Inception)

 Režisors: Kristofers Nolans

Kristofers Nolans ir viens no retajiem mūsdienu filmu veidotājiem, kas uzņem tikai kvalitatīvas filmas. Ikviena viņa filma ir īsts notikums mūsdienu kinematogrāfā, to neredzēt nozīmē daudz ko zaudēt. Ir tik patīkami vērot, kā ar katru jaunu filmu Nolans progresē.

Pēc tik kvalitatīvām filmām kā Prestižs un Tumšais bruņinieks izlutinātie skatītāji jau gaida no režisora pilnīgi jaunus iespaidus un labu emociju lādiņu. Nolans to spēja izdarīt savā jaunajā un, šķiet, visneviennozīmīgākajā un sarežģītākajā filmā Pirmsākums.

Ideja par sapņu pasauli, protams, nav jauna. Ceļojumu citā dimensijā, fantāziju pasaulē, mūsu pašu izveidotajā pasaulē mums jau varējām skatīt Matriksā.

Taču Nolans paveicis to, kas neizdevās brāļiem Vačovskiem Matriksā, proti, viņš panāca, ka skatītāji sāka uzdot jautājumus: bet ja nu tiešām iegremdēties sveša cilvēka saprātā un nokļūt viņa sapnī? Ja nu es tagad guļu, bet viss visapkārt ir tikai kāda iedomu auglis? Turklāt Nolans pratis piepildīt savu mazo pasaulīti ar tik lielu daudzumu prātam neaptveramu visdažādāko ideju, ka sākumā galva sāk griezties. No otras puses, tas ir Nolana trumpis – iegremdēt lēnāku skatītāju notikumu virpulī, visu tā kārtīgi sajaukt, sapiņķerēt, lai pēc tam pamazītēm atmudžinātu notikumu kamolu, neatšifrējot visas nianses, visu nepasakot līdz galam.

Filmas beigas skatītāji var interpretēt dažādi. Ko nu par filmas beigām – visu filmu var interpretēt pēc sava prāta. Negaidiet viennozīmīgu atbildi, tā vietā ļaujiet vaļu savai fantāzijai. Klasisks Nolans!

Taču ar vienaldzīgu skatītāju būs par maz, kinobaudītājam pilnībā jāļaujas filmas darbībai. Pirmsākums nebūs īstā filma, uz kuru iet kopā ar skaļāku draugu kompāniju, iepērkot vairumā alu, popkornu un čipsus.

Vizuāli Pirmsākums attēlots pelēkos un zilos toņos, filmā nav nekāda patosa, episkuma un ekscentriskuma, muļķīgu personāžu, kas piešķirtu filmai to īpašo reālistiskuma izjūtu, kuras tik ļoti pietrūka Matriksā. Protams, tas nenozīmē, ka Pirmsākumos trūkst grandiozu ainu – to netrūkst, to ir tik, cik hronometrāža ļauj. Savukārt specefekti ne reizi vien liks skatītāju žoklim atkārties līdz grīdai. Turklāt tas viss ir uzņemts tā, ka patiešām sāc ticēt tam, kas notiek, un tas ir satriecoši!

Taču tam visam var noticēt tikai tad, kad tam tic paši filmas varoņi, precīzāk – kad aktieri spēlē attiecīgā līmenī. Viena no Pirmsākumu stiprākajām pusēm – tieši aktierspēle. Kā jau tas ir iegājies, Nolana filmās tā nepieviļ. Galvenā loma tikusi Leonardo Di Kaprio. Un lai arī viņa tēls nedaudz atgādina Slēgtās salas personāžu, taču viņš joprojām spēlē pārliecinoši.

Atsevišķi gribas izcelt Džozefu Gordonu-Levitu, kas iejutās Artūra lomā – galvenā varoņa harizmātiskais un noslēpumainais partneris. Starp citu, Artūram tika arī vissaspringtākā un galvu reibinošākā aina filmā, kuru gribas skatīties vēlreiz un vēlreiz.

Par muzikālo pavadījumu atbildīgs Hans Cimmers (Karību jūras pirāti, Tumšais bruņinieks, Melnais vanags, Pērlharbora). Mūzika rada patiesu sasprindzinājumu un diezgan labi spēlē uz skatītāju emocijām filmas svarīgākajos brīžos. Taču, no otras puses, ko citu lai gaida no Cimmera? Bravo!

Spriedums: 9,5/10 – pretendē uz statueti! Pusballe noņemta par ne gluži svaigo ideju. Citādi filma vienkārši ideāla – dziļš, sarežģīts un sapiņķerēts sižets, pārliecinoša aktieru spēle, gluds stāstījums, vienreizēja gaisotne un gaumīga mūzika – to visu jūs redzēsiet filmā Pirmsākums. Noteikti iesaku noskatīties šo filmu kinoteātrī!

Ko vēl noskatīties, ja iepatikusies filma Pirmsākums: Prestižs, Memento, Matriks.