Kino vārti vaļā

Lai pilnībā izmantotu teātra nama iespējas, SIA Kurzemes filharmonijai radās ideja par kinolektoriju cikla organizēšanu. «Tā kā Jūras vārtos ir kvalitatīvs projekts un abpusējs projekcijas ekrāns, mums ir visas iespējas šeit piedāvāt arī tādu mākslas veidu kā kino,» stāsta producente Iveta Ērkšķe. Iecere apspriesta ar Latvijas Kinematogrāfistu savienības un Nacionālā Kino centra vadību, un rezultātā radās projekts Kino vārti.

Pirmie mēģinājumi notika jau iepriekšējās sezonas noslēgumā. Vispirms aprīlī teātra namā demonstrēja dokumentālo filmu Pasaules skaņa par kori Kamēr, bet jūnijā notika pirmā un, cerams, ne pēdējā operas tiešraide – šī mūzikas žanra cienītāji varēja izbaudīt Žorža Bizē operu Karmena ar latviešu operdziedātājām Elīnu Garanču titullomā un Marinu Rebeku Mikaēlas lomā no Palau de les Arts Reina Sofia Valensijā, Spānijā. Ērkšķe sola, ka kinolektoriju ciklā paredzēts demonstrēt arī kādu dokumentētu operas izrādi.

Šoreiz kino demonstrējums saskaņots ar Rakstnieku mājas organizēto, pašvaldības finansiāli atbalstīto semināru Es rakstu kino, kas sākās šodien un turpināsies rīt. Tajā režisori, scenāristi un producenti apmainās viedokļiem par to, kā Latvijas kinofilmas padarīt skatītājam saistošas un interesantas.

Semināros piedalās tādi pazīstami kino ļaudis, kā režisori Pēteris Krilovs, Dāvis Sīmanis, Varis Brasla, kino programmu koordinatore Ieva Pitruka, dokumentālo filmu producents Uldis Cekuls, dramaturgs, starptautisku kinoscenāriju un teātra dramaturģijas darbnīcu vadītājs Lauris Gundars u.c.

Šovakar plkst. 22.30 semināra noslēgumā Rātslaukumā (lietus laikā – Jūras vārtos) varēs noskatīties divas Latvijas dokumentālā kino pērles: Daiņa Kļavas dokumentālo filmu Piejūra un Lailas Pakalniņas filmu Leiputrija. Abas demonstrētas prestižajā Karlovi Vari festivālā: Pakalniņas lente – 2005., Kļavas – 2006. gadā.

Vizuāli krāšņā Piejūra tapusi Kurzemes jūrmalā – Pāvilostā, Jūrkalnē, Ventspilī un Kolkā un ir kā piedzīvojums telpā starp debesīm, jūru un zemi. Šaurā, smilšainā piekrastes strēle ir neitrālā zona, kas vienādā mērā pieder kā jūrai, tā zemei. Šai zonai piemīt kāda neparasta īpatnība – tā pievelk cilvēkus gandrīz vai ar magnētisku spēku.

Pateicoties šim pievilkšanas spēkam, jūras piekraste bieži vien pārtop tādā kā spēļu laukumā, kurā satiekas visdažādākie cilvēki. Šajās spēlēs vecais ar jauno, pirmatnīgais ar civilizēto, tradicionālais ar moderno sadzīvo vispārsteidzošākajās, nereti visai dīvainās kombinācijās. Lielā Kristapa 2005. gada laureāte Leiputrija piedāvā iepazīt vienu no vietām, par kurām nevēlamies zināt un labprāt izliekamies, ka to vispār nav, – izgāztuvi.

Šajā šķietami nepievilcīgajā atkritumu tuksnesī mājo neskaitāmas dzīvas radības – kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Viņiem izgāztuve ir elitāra dzīvesvieta, kas saviem iemītniekiem piedāvā barību un siltumu visu gadu. Dzīvnieku un radības kroņa atkritumu kopdzīve attēlota visā tās krāšņumā: indīgi spilgtu kukaiņu kolāža austrumniecisku muzikālo motīvu pavadījumā ir kā audiovizuāla glezna. Pārsteidzošā dzīvo būtņu pārpilnība liek paskatīties uz izgāztuvi pavisam citām acīm. Vizuāli skaistās filmas mūziku sarakstījis pasaulslavenais japāņu komponists Šigeru Umebajaši.

Stāstot par šo projektu, Ērkšķe atklāj, ka Jūras vārti nedomā konkurēt ar Kino Rio. Lektorijos piedāvās Latvijas dokumentālās, bērnu un animācijas filmas, ko komentēs gan to autori, gan kino speciālisti. Piemēram, septembrī iecerēts demonstrēt Jura Podnieka hītu – 1986. gadā uzņemto filmu Vai viegli būt jaunam? un 10 un 20 gadu vēlāk režisores Antras Cilinskas uzņemtos turpinājumus – Vai viegli būt?... Pēc 10 gadiem (1998) un Vai viegli?...(2010). Producente pieļauj, ka varētu iegūt tiesības demonstrēt arī kādu Eiropas festivālu filmas.