Ventspils muzejs rudens pusē jau otro gadu pievēršas tai vēstures daļai, kas kopā ar mīlestību iet caur vēderu - ēdamajai vēsturei. 6. oktobrī Livonijas ordeņa pilī notika tingeltangelis Ēdamā vēsture.
Tingeltangelis "Ēdamā vēsture" Livonijas ordeņa pilī (FOTO)
0Pērn tie bija kartupeļi un ar tiem saistītais Ventspilī notikušais Kartupeļu dumpis, kam apritēja 120 gadi, šogad kārta bija pienākusi burkāniem vai to radiniekam – sklandrausim.
Pēdējais ir īsts kurzemnieks, jau pats nosaukums to liecina, jo par sklandām šajā pusē dēvē žogu un pazīstamajam rausim patiešām apkārt ir mīklas žodziņš, turklāt, vēl to mēdz saukt arī par žograusi. Sklandrauši esot cepti jau 17.gs., sākotnēji gan tikai ar burkāniem, vēlākos gadsimtos, kad ieceļotāji kartupeļi nostiprināja savas pozīcijas, arī ar kartupeļiem. Ventspils muzejā Livonijas ordeņa pilī bija iespēja nogaršot sklandraušus, izmēģināt savas prasmes raušu darbnīcā, apgūt burkāndarbnīcu piedāvājumus, uzzināt labāko rauša recepti un iemainīt pret labāko savējo recepti. Turklāt, sklandraušu vēsturiskā izpēte notika muzeja jaunieguvuma mūzikas ritmā - Ventspils muzeja krājumam nesen pievienojusies vēl viena leijerkaste.
Jaunieguvums no Pleskavas apgabala kādā kuldīdznieku ģimenē atceļojis kā vecvecvectētiņa alga par Krievzemes plašumos ganītajiem lopiem. Leijerkastē kopā ar plēšu un rulli, kurā sadzītas adatiņas, dzīvo 14 melodijas, galvenokārt polkas un lendleri, pēc kā vēsturnieki spriež, ka minētais 19.gs. 70.gadu mūzikas instruments izmantots krodziņā vai kādā citā saviesīgi sabiedriskā vietā. Tingeltangelī varēja aplūkot abas muzeja leijerkastes un saklausīt atšķirības abu mehānisko mūzikas instrumentu skanējumā.
Par sklandraušu pamatu senie grieķi esot teikuši, ka tie, kas ēd burkānus, tiekot pasargāti no reptiļu uzbrukumiem. Lokalizējot minēto izteiku, varam iztēloties, ka tie, kas ēd burkānus, ir priecīgi un arī nevienam nekož.
Lai burkānu pasākums notiktu godam, to atbalstīja zemnieku saimniecība Austrums, kafejnīca Mūsmājas un raušu cepēji no Tārgales.
Komentāri (0)