Pārventas bibliotēka - Dzīvā bibliotēka

Dzīvās bibliotēkas devīze „Grāmatas ir cilvēki – grāmata + lasītājs = personīgs dialogs”.

Dzīvā bibliotēka darbojas gluži kā īsta bibliotēka - lasītāji var paņemt grāmatu noteiktam laikam. Pēc grāmatas izlasīšanas, tā ir jānodod atpakaļ bibliotēkā, un, ja ir vēlme, var paņemt nākošo grāmatu. Ir tikai viena atšķirība - grāmatas dzīvajā bibliotēkā ir cilvēki, un grāmata ar tās lasītāju nokļūst personīgā dialogā. Iespējama dzīvās grāmatas lasīšana arī nelielās grupās. Dzīvās bibliotēkas apmeklētājiem tiek dota iespēja sarunāties ar patapinātajām grāmatām neformālā viedā. Dzīvā grāmata parasti ir interesanta, neparasta personība. Dzīvajai grāmatai nav tikai jāstāsta, bet tā var atbildēt uz lasītāju jautājumiem, vai pat uzdot savus jautājumus lasītājiem.

Pirmoreiz “Dzīvā bibliotēka” tika atvērta 2000. gadā mūzikas festivālā Dānijā. „Dzīvā bibliotēka” radās kā inovatīva metode, lai veicinātu dialogu, mazinātu aizspriedumus un veicināt izpratni. Dzīvā bibliotēka ļauj gan klausītājiem, gan stāstītājiem lauzt stereotipus, izaicināt aizspriedumus pozitīvā un humoristiskā veidā. Tā ir efektīva un vienkārša metode, lai veicinātu toleranci un izpratni. Nevērtē grāmatu pēc tās vāka!

Kopš tā laika “Dzīvā bibliotēka” veikusi plašus ceļojumus pa visu Eiropu, visbiežāk viesodamās Norvēģijā un Ungārijā. Savā sākotnējā formā “Dzīvā bibliotēka” ir pārvietojama bibliotēka, kas piedāvā telpu ļaužu dialogam. “Dzīvā bibliotēka” var notikt jebkur, taču fiziskā bibliotēka ir viena no vispiemērotākajām vietām, jo tās krājumā rodamajos informācijas nesējos ietverts kā konservatīvs, tā avangardistisks pasaules redzējums, šeit var iepazīt dažādas paaudzes, sociālās grupas un atšķirīgas kultūras.

Personas, kuras iejutīsies dzīvo grāmatu lomās:

Miķelim šobrīd ir 17 gadi, un viņš savu laiku pavadu trenējoties vieglatlētikā, dziedot korī, tēlojot teātrī un piedaloties dažādos konkursos, kas saistīti ar runas mākslu. Nesen ar komandu startējis jauno biznesa projektu konkursā un komanda ieguva simpātiju balvu. Miķelim ir arī hobijs - rakstniecība, precīzāk īso stāstu rakstīšana. Miķelis par sevi saka : „Esmu cilvēks ar savu viedokli un idejām.”

Gundars - cilvēks, kuram patīk meklēt atbildes, kurās paslēpti jautājumi un jautājumi, kas atbildētājā ļauj ieraudzīt tik daudz! Domāju, ka mums atvēlētais laiks ir dāvāts, lai tvertu Dzīves grāmatā rakstīto, nevis, lai to pārrakstītu vai sadedzinātu! Tas ļauj atklāt tik daudz, kaut vai sadzirdēt, ko runā tikko piedzimis bērns, kā skan sāpes un kā prieku debesu zilgmē zīmē laimīgi mākoņi...!

„Andrai pašai ir tādas vilcenes daba. Savākt ap sevi baru, lai visiem ir silti un labi.” Tā par Rakstnieku mājas direktori grāmatā ‘’Dzīvespriecīgais vakarēdiens” raksta Nora Ikstena. Šķiet, tas, ka Andra ir Ventspils rakstnieku mājas dvēsele, ir likumsakarīgi. Jau no piecu gadu vecuma Andra ir nenogurdināma lasītāja. Kā atzīst pati Andra, ja viņai līdzi brīvā brīdī nebūtu grāmatas, sāktos panika. Būšana blakus rakstnieku, dzejnieku, prozaiķu radošajai telpai tomēr nav medusmaize vien. Tieši tādas te, Ventspilī, ir Andras dienas un nedienas ar rakstniekiem. Viss vienkop – zupas vārīšana, maize dienišķā, mūzu uzlidojumi, vīns dievišķais, proza no miesas un asinīm, dzeja no debesīm, mīlestība no pirmā acu skatiena.

Tēva Vadima dzīve veidojās tā, ka ticīgs viņš kļuvu pēc skolas, lai gan ticības iedīgļi parādījās ātrāk – agrīnajos pusaudža gados, kad viņš saprata – pasaule nav tikai tas, ko redzam, ka pastāv augstāks spēks. Tēvs Vadims par sevi stāsta: „Par laimi tad, kad nopietni aizdomājos par garīgām vērtībām, Latvijā bija sācies Atmodas laiks un par šiem jautājumiem varēja runāt atklāti. Pabeidzis Rīgas Valsts tehnikumu, kur apguvu programmēšanu, kad biju dzīves krustcelēs ar daudzām iespējām, sapratu, ka vēlos sevi veltīt kalpošanai Dievam. Iestājos Rīgas Garīgajā seminārā, pēc tam divus gadus biju diakons, bet nu jau deviņus gadus esmu mācītājs.”

Mirdza Stella un Jānis ir aktīvi „Pārventas atmiņu stāstu” dalībnieki. Mirdzas Stellas atmiņās Pārventa ir mīļākā vieta pasaulē. Tur ganījās govis, smaržoja siens, pļavās varēja lasīt purenes. Mirdzu Stellu saista tuva radniecība ar „Smiltnieku” mājas saimnieci Valentīnu Žūku, viņa ilgus gadus bijusi mazbānīša revizore, tāpēc zina stāstīt daudz interesantu notikumu gan par Pārventas vēsturi, gan par lielo un mazo Ventspils bānīti. Arī Jāņa bērnība un jaunība saistīta ar Pārventu, un ar savu lieliskā stāstnieka talantu klausītājiem spēj uzburt spilgtas atmiņu ainas no Pārventas vēstures. Jānis ilgus gadus strādādams Valsts Zemes dienestā ir iepazinis visnomaļākos Ventspils stūrīšus, bet viņa mūža hobiji - vēsture un filatēlija.