Siltā rudens rītā Pārventas bibliotēkā, Ventspils baltajā gaismas pilī, satikās cilvēki, kuru kaislība ir radīšana. Kurzemes Dzejas dienu krāsainajos virpuļos viens no notikumiem bija izstādes Plenērs flokšos atklāšana un gleznotāju Ievas Rupenheites, Kristīnas Keires, Daigas Krūzes un Jāņa Kupča skices vārdos tēmā – jaunrade.
Ar jums visiem četriem jau tikāmies šovasar Popes muižā. Toreiz intervijā laikrakstam Ventas Balss jūs, Jāni, sacījāt: Tad, kad tas viss beidzas, atkal ir jāierakstās ikdienas dzīvē. Kā ir veicies ar ierakstīšanos?
Jānis: – Nesanāk nekādi, jo uzreiz sekoja citi notikumi. Garlaicīgi nav.
Ieva: – Man liekas, ka nav tāda ikdienas dzīve. Es teiktu – vieni vienīgi svētki visu laiku. (Smejas.) Aizvakar iekārtoju izstādi, un man prieks, ka mēs pa trim pilnām dienām esam diezgan jaudīgi sagleznojuši visi četri. Par atgriešanos ikdienas dzīvē – tas jau ir visu laiku. Mēs esam pieauguši cilvēki. Diez vai te, Kurzemes Dzejas dienās, ir kāds dzejnieks, kurš augām dienām sēž cellē un vispār ārā neiziet. Visu laiku ir tā ierakstīšanās. Tu visu laiku esi sadalīts ar to savu uzmanību. Tā laime ir tad, kad cilvēkam ir 17–20 gadu, tad viņš var klīst vienatnē, skumt par pasaules kārtību un būt tāds... viens vesels. Pēc tam viņu sadala visādos gabaliņos. (Smejas. Zālē skan aplausi.)
Daiga: – Pēc Popes plenēra man bija neliela atelpa.
Kristīna: – Biju aizbraukusi uz Vāciju. Pasēdēju pie Reinas upes. Bet – plenēri... Plenēri ir tādi mazie svētki, satikšanās.
Kristīna, teicāt, ka gribas Popē atgriezties un gleznot vēl.
– Tā parasti ir. Tu sāc iegleznoties, jau saplūsti ar apkārtni un iedvesmojies, bet tad jau ir jāpako čemodāni un jābrauc prom. Un ir žēl. Atgriezties – tas būtu jauki. Varbūt pavasarī.
Plenēra rīkotāji kā pirmo uzrunāja Ievu Rupenheiti, aicinot ņemt līdzi uz Popi dažus draugus – gleznotājus. Kāpēc tieši šie cilvēki, Ieva?
– Divus no trim es pazīstu gadus četrdesmit. Likās, ka uz svešu vietu labāk braukt kā kosmonautam – ar drošu komandu. Ar Daigu es iepazinos salīdzinoši nesen, mums bija laba sadarbība, Ventspils pilī izstādi veidojot. Likās, ka Daiga arī ir cilvēks, ar kuru var iet izlūkos.
Jānim ar Popi kā keramiķim jau ir bijusi sadarbība iepriekš. Viņš ir autors seno muižas īpašnieku fon Bēru dzimtas ģerboņa mūsdienu versijai. Tā ir stipri mīlīgāka nekā vēsturiskās, kurās redzamie lāči ir nikni un kaulaini.
– Jā, Roberts Grinbergs no biedrības Popes muiža man iesūtīja vēsturiskos Bēru lāčus. Varēja pabrīnīties, kāds kurš ir. Zinātne, kas pēta ģerboņus, ir ļoti konservatīva – Dies pasargi, ja kaut kā nepareizi ķepu pacelsi tam lācim! Tie senie cilvēki, kas fon Bēriem taisīja ģerboņus, par šo zinātni nebija informēti. Dažam varbūt lāči dzīvē bija ļoti nepatīkamus brīžus sagādājuši... Tas jau nav tā, kā mums Latvijā šobrīd var gandrīz četrus lāčus uzskaitīt. Varbūt viņiem tur bija kāds personisks naids vai kas. (Smejas.)
Kad kādai idejai ir jāpiedzimst, ir jāatrod finansējums. Attiecības starp finansētāju un mākslinieku bieži ir jūtīgas. Kāda ir jūsu pieredze tēmā māksla un nauda?
Ieva: – Vislabāk ir, ja var vienkārši nopirkt no mākslinieka darbu, kurš tev patīk. Tad ir ideāli. Amatniecība un māksla ir divas dažādas lietas. Amata prasme – tā ir, piemēram, meistarība, kā kaut ko uzgleznot. Kad pēc pasūtījuma ir jāraksta teksti, tā arī ir amatniecība, bet rakstīt dzeju pēc pasūtījuma... nekas labs tur nevar sanākt un varbūt nevajag mēģināt to darīt.
Jāni, vai podi tiek veidoti, ņemot vērā pircēju gaumi? Pieredze liela un nojaušat jau, kas cilvēkiem patīk!
– Jā, ar podiem ir vieglāk, jo pamatuzstādījums arvien ir ļoti vienkāršs. Podam vai glāzei ir jābūt funkcionālai. Tā nedrīkst gāzties, nedrīkst tecēt nekas ārā. Bet ja mums gribas uztaisīt kaut ko, ko varētu pēc tam nosaukt par mākslu, tur recepšu nav. Protams, ir labi, ja tev ir šīs te amata prasmes – tu, piemēram, proti uzvilkt audeklu bez krunkām, bet pārējais...
Kristīna, esat teikusi, ka ir gleznota jūra pēc pasūtījuma un nekas tur nesanāca, ka jūrai nebija dziļuma!
– Var jau būt, ka tā man tikai pašai likās, kādam varbūt likās, ka ir ok tā jūra.
Daiga, vasarā bijāt pilna laika gleznotāja, bet šoruden sācies jauns posms – esat uzsākusi skolotājas darbu mākslas skolā.
– Pilna laika gleznotājs – tas ir uz kādu periodu. Kad gatavojos, piemēram, izstādei, labprāt visu enerģiju virzu uz to. Iet kaut kur strādāt – tas man nemaz nav tik vienkārši. Reizēm ir tā, ka tu ļoti notici, un tad nevar zināt, vai tā ir sakritība, ka kāds tieši nopērk gleznu un tu vari turpināt gleznošanas procesu.
Māksla un uzņēmējdarbība. Kā jūsu radošā dzirksts palīdz citiem ļaudīm garaini radīt, uzturēt? Kristīna, jūs sadarbojaties ar filmu studijām. Vai jūsu radošums palīdz viņiem īstenot nodomāto?
– Es tā laikam neformulētu, es vienkārši sadarbojos. Es piedalos krāsošanā un apgleznošanā, pats process ir ļoti tehnisks, bet jebkurā gadījumā – man ir interesanti redzēt rezultātu.
Ieva, ikdienā strādājat Ventspils muzejā. Nojaušu, ka jūsu radošums nāk pa visiem pils vēdlodziņiem laukā!
– Es ceru, ka tas paliek arī iekšā, gan manī, gan pilī. Man ir tiešām prieks ar Ventspils pilsētas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu organizēt glezniecības plenērus un kopā ar Jāni arī keramikas simpozijus. Tā ir mijiedarbība, kurā ir iespēja uzaicināt māksliniekus, lai viņi var mierīgi pastrādāt un viņiem ir prieks. Mums ir arī ārzemju viesi, viņi brauc un iepazīstas ar Ventspili, un no viņu klātbūtnes pilsētai ir pievienotā vērtība. Tieši tāpat kā Rakstnieku mājā ir viesi, kas šeit raksta vai tulko un kaut kur tas viņu garainis paliek – viņu pienesumā Latvijas kultūrai un arī kultūrtelpai, uz kuru viņi dodas atpakaļ.
Jāni, jūsu radošums nāk laukā pa Amatu mājas vēdlodziņiem. Ko varat piebilst?
– Jā, tā ir vieta, kur tiešām varu izpausties. Pīķis katru gadu ir simpozijs, man tas ir augstākais punkts, kad uz Ventspili atbrauc uzaicinātie mākslinieki. Es viņiem arvien prasu, ko uzaicināt nākamgad. Un tas strādā vislabāk. Viņi saka: Jā, man tur ir tāds čoms viens. Baigi forši strādā. Tas darbojas. Tāda ir mana sistēma, kas varbūt izklausās aizdomīga un neuzticama, bet tā strādā vislabāk. Es tiešām jūtos gandarīts, ka šie cilvēki te atbrauc.
Plenēra rīkotāji pateicas par finansiālu atbalstu Ventspils brīvostas pārvaldei, uzņēmējam Viesturam Tīlem, SIA Bucher Municipal, SIA Molits, Popes veikalam Citro un SIA Jāņlejas.
Komentāri (0)