Svarīga skolēnu un skolotāju labbūtība

Labbūtība, prasme atpazīt savas un citu emocijas un ar tām tikt galā, spēja palīdzēt pašam sev labi justies – šiem tematiem bija veltītas vairākas uzstāšanās ikgadējā Ventspils pedagogu konferencē.

Stress un nogurums

Labbūtība ir samērā jauns jēdziens, kas daudziem vēl šķiet nepierasts. Edurio Latvijas komandas vadītāja Lauma Tuča uzskata, ka par labbūtību būtu jādomā arvien vairāk un ik gadu būtu jāveic skolēnu un skolotāju labbūtības novērtējums. «Latvijā mums ļoti patīk vērtēt skolas un izglītību pēc sekmēm, atzīmēm, reitingiem. Mani priecē, ka pēdējā laikā arvien biežāk parādās jautājumi arī par labbūtību izglītības iestādē. Izglītība nevar pastāvēt, ja cilvēki, kas atrodas šajā iestādē – gan vadība, gan pedagogi, gan skolēni – nejūtas labi,» sacīja Tuča.

Viņa prezentēja iepriekšējā mācību gadā no novembra līdz martam Edurio veiktās labbūtības aptaujas rezultātus. Tajā izdevies aptaujāt ap 16 tūkstošiem skolēnu un četrus tūkstošus skolotāju visā Latvijā, kas ir gana daudz un ļauj saprast, kā viņi skolā jūtas. Iegūtie dati liecina – gan skolotāji, gan arī skolēni jūtas noguruši un stresā. Skolēni norādījuši, ka stresu visvairāk rada pārbaudes darbi un prezentēšana, reizēm arī pārslodze, ko veido mācības un pulciņi. Te vecākiem būtu jāizvērtē, vai bērnam nav pārāk daudz ārpusstundu nodarbību, kas rada pārslodzi un nogurumu. Daļa bērnu norādījuši, ka nogurst no trokšņa un kliedzieniem.

Arī skolotāji piemin lielo slodzi, tiesa, secināts, ka pēdējo gadu laikā situācija ir uzlabojusies. Lai gan lielākā daļa skolotāju norādījuši, ka lepojas ar savu darba vietu un ir apmierināti ar savstarpējām attiecībām ar vadību un kolēģiem, kolektīvā jūtas droši izteikt profesionālo viedokli, pat ja tas nesakrīt ar citu viedokli, tomēr 46% aptaujāto arī norādījuši, ka ir apsvēruši iespēju mainīt profesiju. Kā galvenos iemeslus tam skolotāji min nemitīgās pārmaiņas un izdegšanu.

Tuča uzsvēra satraucošus datus – trešā daļa aptaujāto skolēnu norādījuši, ka regulāri saskaras ar fizisku vai emocionālu vardarbību. Skolēni norādījuši, ka par piedzīvoto visbiežāk pastāsta vecākiem. Taču 15% norādījuši, ka neko nestāsta nevienam, jo ir pārliecināti – tāpat nekas nemainīsies. Domājams, šāds viedoklis radies, jo pēc pastāstīšanas par piedzīvoto nav sekojušas nekādas izmaiņas. Tāpēc Tuča aicina skolotājus un skolu vadību vairāk pievērst uzmanību tam, kas notiek tālāk, kad skolēns ir izstāstījis par piedzīvoto. Tāpat viņa aicināja pedagogus vairāk sarunāties ar skolēniem, ieklausīties viņos, palīdzēt viņiem justies labāk, mazināt viņu bailes, satraukumu. Tāpat viņa aicināja skolotājus sarunāties ar saviem kolēģiem, palīdzēt viņiem, lai kolēģi viens otram būtu atbalsts.

Laimīgam skolotājam laimīgi skolēni

Par labbūtību un rūpēm par sevi un citiem runāja arī Pusaudžu resursu centra Ventspils filiāles vadītāja Jolanta Segliņa-Gluškova. Viņas vadītais centrs spējis divu gadu laikā palīdzēt vairāk nekā 200 bērniem un jauniešiem. Svarīgi, ka tas ir valsts apmaksāts pakalpojums, tādējādi pieejams ikvienam. Dati rāda, ka katrs piektais skolēns cieš no kādiem traucējumiem, norādīja Segliņa-Gluškova. Pusaudžu resursu centrā visbiežāk vēršas bērni un jaunieši ar depresijas simptomātiku, taču jārisina ir arī atkarību problēmas un citi jautājumi.

Centra vadītāja aicināja klašu audzinātājus būt ļoti uzmanīgiem pret savas klases skolēniem, aprunāties ar bērniem, lai saprastu, kā viņi jūtas, un pamanītu, ja bērnam radušās kādas grūtības, ir pēkšņas izmaiņas uzvedībā. Viņa uzslavēja pedagogus, sakot, ka viņiem jau ir viss, kas nepieciešams veiksmīgam, kvalitatīvam darbam – zināšanas, profesionāla pieredze un izpratne. Reizē viņa mudināja atcerēties – skolotāji nav supermeņi un viņiem tādiem nav jābūt. Segliņa-Gluškova aicināja pedagogus nodalīt atbildības kvantumu un vērsties pēc palīdzības pie kolēģiem, skolas atbalsta personāla. Viņa runāja par atbildību kā attieksmi, kurai raksturīgas rūpes par sevi, savu darbu, saviem skolēniem, savu ģimeni, savu personīgo dzīvi. «Tad tā atbildība kļūst vieglāk realizējama,» sacīja Segliņa-Gluškova, atgādinot, ka laimīgam skolotājam būs laimīgi skolēni. «Ja mēs rūpēsimies par sevi, darīsim skolēnus savā klasē laimīgākus, priecīgākus. Un otrādi – ja rūpēsimies par skolēniem, labāk sajutīsimies mēs,» sacīja psiholoģe. Viņa aicināja sadraudzēties ar savu klasi un šo draudzību uzturēt, kā arī aprunāties ar skolēniem par to, ko darīt, lai mācību procesā viņi justos labi. «Laimīgi skolotāji nesaka: man nav laika; tieciet paši galā; tas uz mani neattiecas; nesūdzies,» aizdomāties rosināja Segliņa-Gluškova.

Tāpat viņa runāja par to, ka mēs par maz sakām paldies un labus vārdus. «Jūs, skolotāji, patiesībā nenojaušat, cik ļoti lielu nozīmi ikdienā spēlējat skolēniem. Un ne tikai kā skolotājs. Pirmkārt jau kā cilvēks,» uzsvēra Segliņa-Gluškova.

Tikai vispusīga personība spēs aizraut citus

Par to, cik svarīgi skolotājam ir ne tikai apgūt jaunas zināšanas un metodes, bet arī attīstīt un pilnveidot savu personību, runāja Pedagogu atbalsta dienesta komanda Allas Kitajevas vadībā. Komanda pērn paplašināta, lai labāk palīdzētu pedagogiem pārejā uz kompetenču pieeju.

Visas mācīšanās konsultantes ir praktizējošas skolotājas. Viņas tiekas ar kolēģiem skolotājiem individuālās konsultācijās un profesionālās pilnveides kursos. Katra specializējas noteiktās tēmās, pašas nemitīgi un daudz mācās un lasa profesionālo literatūru. Pirms piedāvāt citiem kādu jaunu metodi, pašas to izmēģina savā darbā. «Mācīšanās konsultantiem ir būtiski gādāt par savas personības pilnveidi,» uzsvēra Nataļja Malašonoka. Viņas kolēģe Baiba Ērkšķe aicināja atcerēties, ka skolotājiem jādomā par sava redzesloka paplašināšanu. Nedrīkst aizmirst par sevi – skolotājam jābūt atbalstam pašam sev, jāatvēl laiks arī saviem vaļaspriekiem. «Jo tikai vispusīga personība spēs aizraut citus,» sacīja Ērkšķe.

Savukārt Zanda Bite atgādināja – efektīvi pildīt savus darba pienākumus un arī profesionāli attīstīties nav iespējams bez labizjūtas. Viņa ieteica pedagogiem izmantot dažādas prakses emocionālās labbūtības nodrošināšanai, tostarp psihologa atbalstu un supervīzijas iespējas. «Ikdienā mēs katrs pats esam palīgs sev. Viss sākas ar mani pašu. Nav uz pasaules tādas burvju nūjiņas, kuru pavicinot mēs jūtamies labi ik brīdi,» sacīja Bite. Viņa kolēģiem novēlēja atrast ikdienā divus labos draugus – emocionālo pratību un apzinātību. «Tagadnē katrs mirklis lielākoties ir pavisam mierīgs. Šausmu ainas nākamajiem mirkļiem mēs uzburam sev paši,» uzsvēra Bite.