Skola kā glezna dažādās nokrāsās

Kādas jums bijušas pirmās nedēļas jaunajā amatā?

• Interesantas! Viss ir citāds. Esmu ienākusi sev nezināmā vidē – nezināma pilsēta, skola, cilvēki. Kad saskaramies ar kaut ko nezināmu, mēs iespringstam, domājam, kā rīkoties.

Arī iepriekš strādājāt mazākumtautību skolā. Kādas ir mazākumtautību skolu kopīgās iezīmes? Vai jūtat atšķirības starp jūsu iepriekšējo skolu un Ventspils 2. vidusskolu?

• Iepriekšējā skolā bijām mazi – sākot no pirmsskolas līdz 9. klasei. Taču te ir vidusskola, kurā ir jau pieauguši jaunieši, un to uzreiz jūt. Tā arī ir galvenā atšķirība. Mazākumtautību skolas tagad visas ir izaicinājuma priekšā pārejai uz mācībām valsts valodā.

Cik gatavi šai pārejai ir 2. vidusskolas skolēni un pedagogi?

• Es iepazīstu un vēroju, sarunājos ar kolēģiem un bērniem, pie manis nāk vecāki. Es pašlaik neko nedomāju krasi mainīt. Jāsaprot tas, ka skola ir strādājusi un tai ir labi rezultāti. Ir jānovērtē ieguldītais darbs, kas paveikts līdz šim, bet ir arī skaidrs, ka mums ir jāiet uz priekšu, jāattīstās, citādi nevaram. Neesmu veikusi aptaujas, bet sarunās man ir izveidojies iespaids, ka bērni pārmaiņām ir gatavi. Man ir divas fakultatīvās nodarbības latviešu valodā 9. klasēs, jo tās šogad pirmoreiz eksāmenus kārtos valsts valodā. Pirmajās nodarbībās redzēju ieinteresētus, pozitīvus jauniešus, kuriem ir skaidrs, ko viņi vēlas papildus iemācīties. Ja runājam par skolotājiem, viņu valsts valodas zināšanas ir ļoti dažādas, bet skolotāji arī ir motivēti tās uzlabot. Skatīsimies ļoti pragmatiski – tas ir darbs, un darbs katra cilvēka dzīvē ir ļoti svarīgs. Es zinu, kāda ir reforma, un, ja es gribu strādāt šajā skolā, tad ko es daru un kā mani atbalsta skolas vadība, lai man viss izdotos? Ir jāizdara konkrētas lietas. Ar valodu ir tāpat kā ar jebkuru citu lietu. Skatos daiļslidošanu vai sporta dejas un, dīvānā sēdēdama, priecājos, cik skaisti viņi dejo, es arī tā gribu! Bet, lai tikpat skaisti dejotu, ir vismaz jāpieceļas no tā dīvāna un jāsper pirmais solis. Tāpat ar valodu. Tā ir jālieto.

Vai ir plānoti kādi atbalsta pasākumi skolotājiem, kuriem valodas zināšanas nepieciešams uzlabot?

• Esam izteikuši vēlmi par kursiem – domāju, ka Ventspilī izveidotos skolotāju grupiņa no vairākām skolām. Uzrunājot kolēģus pedagoģiskās padomes sēdē, teicu, ka lielākais atbalsts ir šāds: runāsim ar saviem kolēģiem latviski! Nepāriesim uz krievu valodu! Tas ir vistiešākais atbalsts. Kolēģi, kuriem krievu valoda ir dzimtā valoda, risinot dažādas darba situācijas, ar mani runā latviski. Un tas ir fantastiski jauki! Arī bērniem teicu: jūs ieejat veikalā un uz plāksnītes redzat, ka pārdevēja ir Ilze vai Dace (skaidrs, ka viņa ir latviete), tad runājiet latviski! Bērni atzīst, ka latviski runā arī, piemēram, treniņos, kur ir latviešu puiši un meitenes. Šīs iespējas ir jāizmanto. Tai pašā laikā visu cieņu dzimtajai valodai! Mēs nedrīkstam no viena grāvja iebraukt otrā. Valodas ir mūsu pasaules plašums.

Izglītības pārvalde ļoti neatlaidīgi meklēja 2. vidusskolas direktoru, konkursu izsludinot vairākkārt. Kas jūs pamudināja pieteikties šim amatam?

• Atbildēšu godīgi: es par šo konkursu zināju, bet absolūti Ventspili neizskatīju kā savas dzīves turpmāko variantu. Mani uzrunāja Izglītības pārvaldes vadītāja, lai es piesakos konkursam, un man tas bija liels pārsteigums. Lēmums iesniegt dokumentus nāca ne tik vienkārši. Tas ir milzīgu pārdomu rezultāts, bija sarunas ar ģimeni. Es noriskēju.

Bijāt situācijā, kad jūsu iepriekšējā darbavieta – Jelgavas 2. pamatskola, kur bijāt direktore, – tika reorganizēta.

• Reorganizācijas rezultātā tā tika likvidēta, un visi skolas darbinieki 28. jūnijā iestājās darba biržā. Mēs visi bijām bezdarbnieki.

Vai jums bija kādi citi plāni uz šo mācību gadu?

• Īpaši nebiju neko domājusi, jo tīri cilvēciski sajūtu ziņā biju nežēlīgi nogurusi no šīs reorganizācijas. Domāju: paskatīšos, kā veidosies situācija. Esmu tajā vecumā, kad man nevienam nav jāpierāda, cik esmu laba vai neesmu laba. Man bija tāds nogaidošais periods. Nebiju nekur iesniegusi dokumentus ne uz skolotāja vakancēm, ne kur citur. Manī bija iestājies miers.

Kādi bija jūsu pirmie iespaidi par Ventspils 2. vidusskolu?

• Ierados šeit pašās augusta beigās. Spīdēja saule, mašīna apstājās Kuldīgas ielā 56, un es redzēju gaismas pili. Tieši šī sajūta: unikāls, fantastisks gaišums.

Vai šī gaismas sajūta jūsos saglabājusies joprojām?

• Gaismas sajūta manī ir. Taču, kā zinām, jebkurai skolai ir savas darba situācijas, kuras ir jārisina nepārtraukti. Skolotājos ir šī gaisma, un citādi par skolotāju nevar strādāt. Manī ir šīs lielās pils sajūta, un emociju līmenī manī ir izveidojusies kopējā aina par skolu kā gleznu. Katrā gleznā ir simtiem nokrāsu. Jāspēj saprast un tās nošķirt. Skola ir izaicinājuma priekšā. Ir jāattīstās un jādomā par to, ko piedāvāsim skolēniem. Mums jādomā, kā savu darbu darām, cik skolēnam ir interesanti. Visi, kas dara savu darbu skolā, sākot no dežuranta un beidzot ar vecākiem, saslēdzamies ķēdītē. Esam kā pulksteņa mehānisma zobratiņi – visi cits citu atbalstot, runājot, un tad viss arī notiek.

Kāpēc jūs savulaik izvēlējāties kļūt par skolotāju?

• Kad mācījos universitātē filologos, mums bija prakse skolā. Tas bija tas laiks, kad visiem bija obligāta vidējā izglītība un bija tā sauktās darba klases. Zinām, ka bērni ir dažādi – ir tādi, kuri var mācīties vidusskolā, un tādi, kuri to nevar. Vadīju stundu, kuras tēma bija Rainis un Aspazija. Uzdevu jautājumus, bet klasē – nepārtraukts klusums, reakcijas nekādas. Pati uz saviem jautājumiem atbildēju. Pēc mācību stundas savām kursabiedrenēm teicu, ka nemūžam, nekad un ne par kādu naudu nestrādāšu skolā. Dieviņš par to pasmaidīja, jo dzīvē izveidojās situācija, kad nežēlīgi bija nepieciešams darbs, un darbu varēja atrast tikai skolā. Tā visu mūžu esmu skolā. Mana pirmā skola bija Baltinavas kristīgā speciālā internātskola, kur mācās bērni ar ļoti īpašām vajadzībām. Tas bija pārbaudījums man gan kā skolotājai, gan kā cilvēkam. Arī pati nāku no Baltinavas, kas atrodas 10 km no Krievzemes robežas. Tur ir manas dvēseles mājas. Šajā skolā nostrādāju no 1992. līdz 1998. gadam. Un tad mēs atgriezāmies Jelgavā. Tur Jelgavas 2. pamatskolā sāku darbu kā sākumskolas skolotāja.

Šogad jūsu skolā atvērta jaunā komerczinību klase. Kādi ir pirmie secinājumi par to?

• Man jāsaka liels paldies kolēģiem Oļegam Mihailovam un Allai Kitajevai, kas ir šīs programmas pionieri, kā arī visiem skolotājiem, kas strādā ar šīs programmas audzēkņiem. Redzot, kā deg acis maniem kolēģiem, saprotu, ka arī bērniem acis deg. Mani ļoti iepriecina, ka uz šo programmu ir atnācis arī audzēknis no latviešu skolas. Tas būs arī nākotnes uzdevums – uz vidusskolu piedāvātajiem izvēļu groziem nāks ne tikai no Ventspils skolām, bet arī no reģiona un, kas zina, varbūt pat no Daugavpils. Vidusskolas saglabāšana – tas ir atbildīgs darbs visam kolektīvam. Zinām, ka katra skola cīnās par bērniem. Lai mēs nākotnē būtu dzīvotspējīgi, ir jāuzņem divas pirmās klases. Tā ir visa kolektīva atbildība, kā mēs strādājam un pastāvam.

Pēdējo gadu tendence liecina, ka daudzi bērni no mazākumtautību skolām pāriet mācīties uz latviešu skolām. Vai, jūsuprāt, tas, ka mazākumtautību skolās šobrīd tiek mainīta mācību valodas proporcija, šo tendenci apturēs?

• Domāju, jā. Ar nosacījumu, ka mācību priekšmeti mazākumtautību skolās tiek kvalitatīvi un profesionāli pasniegti valsts valodā. Ja skolotājs, kas māca, piemēram, fiziku, ķīmiju, matemātiku, pats nepietiekami pārzina valsts valodu, protams, tas ir slikti. Ģimene tad izvēlēsies ģimnāziju vai citu latviešu vidusskolu. Tātad mums pie tā ir jāpiestrādā. Domāju, ka ar jauno mācību gadu mums būtu jāatver 1. klase, kurā mācību valoda būs latviešu. Jā, šāda tendence, ka krievu bērni mācās latviešu skolās ir, un tā ir normāla, jo zinām, ka izglītība pakāpeniski pāriet uz valsts valodu. Taču ne visas latviešu skolas ir gatavas pieņemt bērnus no krievu ģimenēm. Mēdz būt klasesbiedru neizpratne. Vienmēr ir jābūt cieņpilnai savstarpējai attieksmei. Tas ir svarīgi vispār dzīvē. Vai mēs satiekam policistu, vai aizejam pie ārsta, mēs vēlamies cieņpilnu un profesionālu attieksmi. Tā ir jebkurā jomā, un skola nav izņēmums.

Vai jums ir kādas ierosmes, ko skolā gribētu ieviest no jauna vai mainīt?

• Visu cieņu tam padarītajam darbam, kas skolā ir! Visu cieņu tradīcijām! Nedomāju, ka man pašlaik būtu kas drastiski jāmaina. Pašlaik ir tāds novērošanas periods. Mēs visi kopīgi, apsēžoties pie apaļā galda, izlemsim, ko mainīsim un kā. Ne jau es, ar zobenu cērtot, izlemšu, ka darīšu tā vai tā. Nu jau mums ir izdevies atrisināt jautājumu par skolas kori – divus gadus tā skolā nebija, bet nu ir izdarīti pirmie soļi, lai tas atkal būtu.

Kā esat iejutusies Ventspilī?

• Izrādās, Ventspilī ir pilnīgi cita klimatiskā zona. Te nežēlīgi pūš vējš un laika apstākļi mainās piecas reizes dienā. Man tas ir milzīgs pārsteigums. Ja Zemgalē no rīta spīdēja saule, bija skaidrs, ka saule būs līdz dienas beigām, tad te no rīta spīd saule, bet, kamēr esmu aizgājusi līdz mašīnai, jau gāž lietus. Daba mani šeit pārsteidz. Kad vēl bija silts, vienā vakarā redzēju fantastisku saulrietu, kad saule ielīgojās aiz horizonta un vienā mirklī palika kā kafijas tasīte ar apakštasīti. Cenšos bieži būt pie dabas, jo esmu savā filozofijā zaļā. Daba man dod spēku, mani veldzē un uzmundrina. Man ir žēl katra sunīša un kaķīša, un esmu gatava glābt visu pasauli. Lai par mani pasmaidītu, varu pateikt, ka, pirmoreiz atbraucot šurp, es Ventspilī apmaldījos. Pirmais iespaids bija tāds, ka Ventspils ir nežēlīgi liela pilsēta. Pirmo pusotru nedēļu pa Ventspili pārvietojos ar navigāciju. Tagad jau esmu apmēram sapratusi, kur ko var atrast. Sākumā man likās, ka autoosta atrodas kaut kur šausmīgi tālu. Vienu vakaru eju, un, izrādās, autoosta ir netālu no Sarkanmuižas dambja, kur es dzīvoju. Bet manas brīvdienas paiet mājās – Jelgavā un Baltinavā, kas atrodas 550 km attālumā no Ventspils. Pagaidām citādāk nevar.

Apmaksāta informācija.