Ceturtdaļgadsimtu Mihails Basuļbasovs ieved un izved kuģus Ventspils brīvostas akvatorijā. Viņš ir pieredzējis sarežģītāko un lielāko kuģu ievešanu ostā. Vecākā loča profesionalitāti ne reizi vien uzteikuši Ventspilī ienākošo kuģu kapteiņi, kā arī pilsētas vadība – pirms vairākiem gadiem Mihailam Basuļbasovam pasniegta Pilsētas balva.
Vai ar Ventspils ostu saistīts viss jūsu darba mūžs?
– Gandrīz viss. Esmu dzimis, audzis un pabeidzis jūrskolu Sahalīnā. Ventspils bija viena no ostām, kurā biju ienācis, strādājot uz tirdzniecības kuģiem. Reiz, ienākot Ventspils ostā, satiku savu nākamo sievu. Pēc pusgada mēs apprecējāmies, drīz vien pārcēlos uz Ventspili un sāku strādāt Ostas kapteiņa dienestā. Taču toreiz šeit bija mazas algas, un es aizgāju strādāt uz zvejnieku kolhozuSarkanā bāka, kuru toreiz vadīja Dekšenieks. Nostrādāju tur gadu un atgriezos Ostas kapteiņa dienestā. Tad arī viss sākās.
Kas tieši?
– Toreiz ostas kapteinis bija Pjotrs Ņikiforovs. Es atnācu pie viņa un lūdzu to amatu, no kura biju aizgājis, – vēlējos strādāt par loci operatoru. Viņš atbildēja: labi mēs tevi pieņemsim atpakaļ, taču tikai par loci, un nekādu runu vairs!
Ar ko atšķiras locis operators?
– Locis operators sēd siltā telpā, pie telefona un īsteno vispārējo vadību. Un arī alga ločiem operatoriem bija par pieciem rubļiem lielāka nekā ločiem, kuru darbs ir ievest un izvest kuģus. Taču es arī izvirzīju savus noteikumus – strādāšu tikai vienā maiņā ar Juriju Smirnovu un Valeriju Vožovu.
Kāpēc jūs gribējāt strādāt tieši ar viņiem?
– Jo tie bija augstākās pilotāžas loči, starp citu, viens no viņiem joprojām strādā Sanktpēterburgas ostā. Es kļuvu par viņu mācekli. Viņi strādāja virtuozi un vienmēr ar humoru. Kad gāju ar Vožovu uz kuģi, viņš man parasti teica: aizmirsti visu, ko tev mācīja Smirnovs, dari kā es. Kad strādāju kopā ar Smirnovu, viņš man teica to pašu – tikai par Vožovu. Tā mēs ar tādiem jociņiem strādājām.
Vai tas nozīmē, ka katrs locis strādā pa savam?
– Katram locim ir savs darba stils, lai gan rezultāts vienmēr ir viens – uzņemt kuģi un droši to nogādāt ostā vai izvest no ostas. Taču katrs to dara atšķirīgi – viens ātri, cits lēni, trešais uzmanīgi, ceturtais ar humora devu. Bez jokiem mūsu darbā nevar! Locim taču īsā laikā ir jāizveido kontakts ar kapteini un jāizskaidro viņam situācija. Svarīgi atrast individuālu pieeju kapteinim. Kā man mācīja Vožovs, «ejot uz darbu, sabīsties pats; atnācis uz kuģi, sabiedē kapteini un izdari visu skaisti». Pēc tādas skolas es jau pēc 9 mēnešiem ievedu ostā toreiz lielākos tankkuģus četrdesmittūkstošniekus (kravnesība 40 000 tonnas – red. piez.). Man toreiz bija 29 gadi, un, ieraugot tik jaunu loci, kapteiņus pat baidīt nevajadzēja (smejas). Starp citu, esmu bijis visjaunākais locis Ventspils ostas vēsturē.
Vai jūs atceraties savu pirmo tankkuģi, kuru patstāvīgi ievedāt ostā?
– Protams. Tas bija tankkuģis Suhe-Bators, kas kursēja uz līnijas Porvo–Ventspils. Vožovs man saka: «Šodien atnāks Suhe-Bators, pats to ievedīsi. Es vienojos ar kapteini, ka kuģi ievedīsi pa dienu un noliksi to pie 32. piestātnes...»Taču iestājās nakts, laika apstākļi mainījās, sāka pūst spirgts vējiņš, uz kuģa izrādījās cits kapteinis un to vajadzēja nolikt pie 33. piestātnes. Taču viss noritēja labi, kapteinis mani uzslavēja un teica: «Es jūs neatminos», es viņam savukārt atbildēju: «Es jūs arī neatminos, es vispār pirmo reizi ievedu tankkuģi.» 1992. gadā mani iecēla par vecāko loci, bet 1993. gadā – par maiņas priekšnieku.
Kādreiz jūs paļāvāties uz vecākajiem kolēģiem, tagad jūsu kolēģi paļaujas uz jums...
– Vienas maiņas sastāvā strādāju jau 12 gadu. Visi mani kolēģi ir augstākās klases profesionāļi un interesanti cilvēki. Aleksandrs Parijenko ir pazīstams ar saviem filozofiskajiem uzskatiem, Andris Zjatkovs ir labi pazīstams burātājs, Valerijs Ivanovs – maratona distanču skrējējs. Kādreiz esmu sacerējis dažas rindiņas, kas ļoti labi raksturo loča un manu kolēģu darbu: «Ja nebūtu smadzeņu, jaudīgajiem dzinējiem sarežģītais kuģu ceļš nebūtu pa spēkam.» Lai cik moderni būtu kuģi, lai cik pieredzes bagāti kapteiņi, osta ir un paliek osta. Arī Pēteris Pirmais sacījis, ka locis ir cilvēks, kas zina vietējās kuģošanas nosacījumus, tāpēc tikai viņš var droši izvest kuģi konkrētā vietā.
Jūsuprāt, vai Ventspils ostas kuģu ceļš ir sarežģīts?
– Jebkuras ostas kuģu ceļš ir savā ziņā sarežģīts. Baltijā nav daudz ostu, kur var ieiet un pilnībā uzņemt kravas vislielākie kuģi, kas var izbraukt Dānijas šaurumus, ar 15 metru iegrimi. Tā ir Somijas osta Porvo, Polijas osta Gdaņska, Igaunijas osta Muga, Krievijas osta Primorska un mūsu Ventspils. Turklāt pie mūsu ostas īpatnībām pieskaitāma arī upe ar tās straumēm. Tas ir ļoti svarīgi, ka kuģi mūsu ostā var uzņemt kravu pilnībā un tiem nav jādodas uz citām ostām pēc papildu kravām. Tas ir izdevīgi kravu īpašniekiem, padarot mūsu ostu pievilcīgu viņu skatījumā.
Kas ir jo īpaši svarīgi, lai veiksmīgi un droši izvestu kuģi?
– Nozīme ir ļoti daudziem faktoriem, līdz pat loča psiholoģiskajam kontaktam ar kuģa kapteini, kā arī daudzas tehniskas nianses. Gadās, ka spēcīgas vēja brāzmas norauj velkoni. Reizēm atnāc mājās, tikai tad sāk trīcēt kājas vai mugura kļūst mikla.
Jums kā pieredzes bagātākajam vecākajam locim un maiņas priekšniekam, iespējams, uztic ievest ostā lielākos un sarežģītākos kuģus?
– Amerikāņu transporta kuģi Oregons ievedām divatā ar Aleksandru Parijenko – toreiz es biju pirmais numurs, viņš – otrais. Tas bija visgarākais kuģis, kāds jebkad ienācis Ventā. Vēl esam ieveduši kara kuģi – toreiz Aleksandrs bija pirmais numurs, bet es otrais. Bet no naftas tankkuģiem prātā palicis viens 280 metrus garš kuģis, kura tonnāža bija virs 146 tūkstošiem tonnu. Man to vajadzēja izvest iekrautu, ar 15 metru iegrimi, turklāt vēl naktī. Tas bija pirmais tāds gadījums ostas vēsturē. Toreiz sapratu, cik atbildīgs ir šis darbs. Satiksmes dienesta operators mani brīdināja, lai anekdotes un jociņus ēterā nestāstu un dodu tikai komandas. Vēlāk uzzināju, ka kuģu izvešanu vēroja ostas pārvaldnieks Imants Sarmulis, viņa vietnieks Guntis Tīrmanis, ostas kapteinis Arvīds Buks un viņa vietnieks Juris Reķis.
Vai jūs piedalījāties kravu operācijā pirms vairākiem gadiem, kad reidā kravu uzņēma milzīgs Irānas tankkuģis?
– Jā, piedalījos. Operācija bija interesanta ar to, ka reidā kravu uzņēma divi tankkuģi – viena garums bija 285 metri un kravnesība 180 tūkstoši tonnu, otra, irāņa, garums bija 330 metru un kravnesība 330 tūkstoši tonnu. Sākumā tankkuģi simttūkstošnieki iekrāva reidā pirmo, pēc tam tas gāja pie irāņa, pārkraujot naftas produktus tajā.
Kādi notikumi darba ikdienā jums rada vislielāko prieku?
– Kad uzkāpj uz kuģa un satiec tur savu kursabiedru. Laika ziņā pats pēdējais gadījums bija decembrī – ostā ienāca kuģis, kura kapteinis bija kursabiedrs no jūrskolas.
Vai jūs atceraties to dienu, kad jums pasniedza Pilsētas balvu?
– Protams! Tā sakrita, ka tieši tajā dienā mūsu maiņa dežurēja. Un, kad man pasniedza Balvu, mani sveikt bija atnākusi visa mana maiņa. Tas bija ļoti patīkami.
Līdz kādam vecumam locis var strādāt?
– Kamēr to atļauj veselība. Ventspilī strādā locis, kuram jau ir pāri 70. Un vēl man šķiet, ka par loci var strādāt tikmēr, kamēr neesi zaudējis baiļu sajūtu. Ja zaudē baiļu sajūtu, tas nozīmē, ka esi zaudējis kontroli pār sevi.
Kas vispār nevar strādāt par loci?
– Gļēvulis un cilvēks, kas nav spējīgs ātri un aukstasinīgi novērtēt situāciju, pieņemt pareizo lēmumu.
Komentāri (0)