Bijušais kapteinis, tagad ostas uzraugs Kārlis Kukarānsun pensionētais jūrnieks Armands Andersons kādā tikšanās reizē aizrunājas par jaunības dienu piedzīvojumiem uz kuģa. Abi nu jau sirmie kungi neslēpj, ka liela daļa tā dēvēto jūrnieku stāstu ir tādi, kas glabājas vien to vīru atmiņās, kas paši tos piedzīvojuši, jo saprotami tikai jūrnieku žargonā. Tomēr dažos mums ir izdevība noklausīties.
Okeāna briesmonis
Armands Andersons jūrnieka gaitas sācis uz mazajiem zvejas kuģīšiem, vēlākos gados izbraucis tālas jūras un okeānus, bet pirms došanās pensijā strādājis Latvijas Jūras administrācijā par kuģošanas drošības inspektoru. Viņam spilgtā atmiņā palicis gadījums no zvejas ar riņķa vadu:
«1984. gadā bijām uz skumbriju zveju. Kad kuģis stāv, vienam ar mazo laivu visu laiku jāpieskata, kur vads, lai neiet virsū. Tas jādara gan dienu, gan nakti – uz maiņām. Tur bija jāskatās arī, kur tas riņķa vads iemests – jāvaktē, lai neiet teritoriālajos ūdeņos. Tas gan arī bija ļoti skaisti – apkārt ūdens dzidrs, var redzēt, kas tajā notiek, kā delfīni tur fīrējas. Delfīni arī lēca ārā, cenšoties pārlēkt pāri laivai. Man uz laivas vienmēr līdzi nāca suns. Vienu nakti – zvaigznes spīd, taču tumšs – sēžu laivā ar suni, bet skatos, ka tas tāds ļoti nemierīgs – spiežas un spiežas man klāt. Tad pēkšņi kaut kas milzīgs pacēlās no ūdens pie pašas laivas un nobļāvās briesmīgā balsī. Suns paģība, es no bailēm attapos laivas otrā galā. Tad palēnam atguvos un braucu atpakaļ uz kuģa. Tā vēl šodien nezinu, kas tas bija. Vispār visādi zvēri tur tajos ūdeņos dzīvo.»
Pavāra laimīgā izglābšanās
Kārlis Kukarāns savulaik bija kapteinis, tostarp uz kuģaDzintarjūra. «Tas bija apstrādes kuģis, kurā no jūrā zvejojošajiem kuģiem pieņēma zivis. Kuģī bija saldētavas un apstrādes cehs. Mencām vilka nost ādu. Notīrītās zivis saldēja, bet no mencu ādām varēja izgatavot ļoti kvalitatīvu līmi, ko izmantoja aviācijā. Klaipēdā, ja nemaldos, bija rūpnīca. Kad sākās pārmaiņu laiki, devos plašajā pasaulē, ārpus Latvijas un bijušās Padomju Savienības robežām, bet tagad strādāju kapteiņdienestā.
Uz kuģiem visādi gāja. Jāsaka tā – vīriem nebija viegli izturēt ilgos mēnešus uz kuģa. Parasti kajītē bija četri matroži. Centās jau sadalīt, lai divi ir maiņā un divi paliek kajītē, tomēr parasti jau pēc diviem trim mēnešiem sākās konflikti – kaut kas līdzīgs kā man nepatīk, kā tu kurpes šņorē!
Uz kuģa deva vīna normu ap 200 g dienā uz cilvēku. Parasti jau to neizlietoja diendienā, bet gan sataupīja līdz pudelei, divām un tad savureiz atpūtās. Kādu dienu, kad bijām jūrā ar Dzintarjūru, atnāk komisārs pie manis un stāsta, ka divi draugi sakāvušies. Dzēruši vīnu, un viens teicis otram:Kādēļ tev negaršo galerts? – Negaršo un viss –, atbild otrs. – Nē, tu pasaki, kāpēc tu nemīli galertu? Kara laikā ļaudis Ļeņingradā žurkas ķēra un ēda, bet tev galerts negaršo! –Nemīlu un viss! Un dēļ šī arī sakāvās. Otrā dienā gan abi komisāra klātbūtnē jau bučojās. Tāda, lūk, ir tā spriedze uz kuģa, pavadot ilgus mēnešus jūrā, tādēļ nav noslēpums, ka arī šī dienišķā vīna deva bija veids, kā atslābināt nervus.
Atminos kādu gandrīz traģikomisku gadījumu, par laimi, ar labām beigām. Zvejojām ar riņķvadu. Tas nozīmē, ka kuģis stāv uz vietas ilgāku laiku. Daudz zivju tādā veidā nāca ārā. Parasti tajās vietās zvejā stāvēja daudzi kuģi. Savstarpēji ar rācijām sazinājāmies. Daudzi tāpat un no jūrskolas laikiem pazīstami. Mūsējie ar sarunā braukt uz citu kuģi ciemos. Uz kuģa bija tāda stikla šķiedras laiviņa. To iesviedām ūdenī, un šie airēja prom. Ievilkās tā sēdēšana, bija jau tumšs. Zvejā ar riņķa vadu ir tā, ka kuģi ir visapkārt, gluži kā vesels ciemats viss vienos uguņos un, atpakaļ airējot, grūti izšķirt, kurš nu ir īstais. Mēs uz kuģa grozām prožektoru, lai atkaļbraucēji saprastu, kurš kuģis savējais.
Mums par trešo mehāniķi tolaik bija viens dzejnieks – tādas diezgan lielas komplekcijas. Es stāvu un no kuģa skatos – Rūdis izcēlies kājās laivā stāv. Es saucu:Rūdi, sēdies, nestāvi kājās! Bet kur nu viņš klausīs – skaidrs, ka ne. Tas vīrs, kas airē atpakaļ, protams, neskatās un iebrauc kuģa bortā. Rūdis no trieciena pārkrīt pāri laivas malai. Pārējie metas vilkt šo ārā. Kā tie visi no laivas ārā, laiva arī apgāžas riņķī. Nu visi ūdenī, bet ūdens jau tur silts. Lien viens pēc otra pa trapu augšā, bet es skaitu un domāju – ir visi vai nav. Īsti neatceros, cik vīru aizbrauca, bet zinu, ka krietns bariņš.
Trešais stūrmanis bija tāds sīks puisītis, bet nu liels kauslis. Un bocmanis arī kārtīgi uz kaimiņu kuģa sasvinējies. Es paskaitu, ka laikam tomēr viens nav – kuģa pavārs. Nu ko darīt? Stūrmanis ielec vienu reizi ūdenī, mēs ar prožektoru spīdinām gaismu. Dziļums tur vairāk nekā simts metru. Pa to laiku piedzērušais bocmanis izskrien ārā un kliedz: Nu ko, noslīka, ja? Lai tik slīkst, uz kuģa viens vīna dzērājs mazāk! Mazais stūrmanis šim ievelk pa seju,šis gar zemi, bet uzraušas augšā un atkal to pašu: Nu ko, vēl nav? Lai tik slīkst, uz kuģa viens vīna dzērājs mazāk! Undunkš, saņem sitienu. Šis, juzdams, ka labi nebūs, ātri ieskrien kajītē, aizslēdz durvis, izbāž galvu pa iluminatoru un sauc to pašu tekstu.
Bet pavāra kā nav tā nav. Izlemjam, ka laikam nekas mums neizdosies – diemžēl jāmet miers un laiva jāceļ augšā. Lai uzceltu to augšā, laiva vispirms jāapgāž uz otru pusi. Griežam, bet lāga nevaram apgriezt – smaga. Izrādās – tur nabaga pavārs, ieķēries laivas sēdeklī, turas. Izvelkam šo ārā – viņš, izrādās, peldēt neprata. Noteica vien, ka viss jau labi, bet čības gan noslīkušas, un līdz reisa beigām ar plikām kājām bija jāstaigā.»
Komentāri (0)