Jauno gadu sagaida ledū

Uz zemessūcēja klāja Uldim un viņa komandai daudz ko nācies piedzīvot. Par vienu no saviem piedzīvojumiem stāsta pats kapteinis:

– 2002. gadā, tieši Ziemassvētkos, saņēmām steidzamu uzdevumu doties uz Mērsragu. Mājās nosvinējām Ziemassvētkus un uzreiz devāmies pildīt uzdevumu. Darba apjomi bija uz trīs četrām dienām, tādēļ cerējām Jauno gadu sagaidīt mājās. 29. decembra vakarā pabeidzām darbu un saņēmām prognozi, ka tuvojas spēcīgs dienvidrietumu vējš, tāpēc sākām steigties mājup. Atgriežoties atkal vajadzēja iet caur Irbes šaurumu. Pūta ziemeļvējš.

Mums kā par nelaimi, gar Igaunijas krastu aizgāja kuģu karavāna ar velkoņiem, kā rezultātā ziemeļvējš sadzina Irbes šaurumā bieza ledus laukus, kas bija atdalījušies no igauņu salām. Nokļuvām tikai līdz Kolkai, kad iestrēgām ledus sablīvējumā. 30. decembrī visu dienu neveiksmīgi lavierējām starp ledus blāķiem, bet 31. decembra rītā kapteinis Valērijs Gavriščuks sazinājās ar Ventspils ostas kapteini un lūdza velkoņa palīdzību. 

Marssatnāca pulksten četros pēcpusdienā; tas no visa spēka vilka mūs caur ledu. Neatceros, ka Dzelme vēl kādreiz būtu gājusi ar tādu ātrumu! Pārāk jau nu visiem gribējās pagūt uz mājām līdz Jaunajam gadam! Ap pulksten deviņiem vakarā izgājām atklātā jūrā pie Ovīšiem, no Ventspils mūs šķīra vien kādas 12 jūdzes (aptuveni 22 km – red. piez.), taču pēkšņi sāka pūst stiprs vējš un sākās vētra.

Marss aizsteidzās palīdzēt ledū iestrēgušajiem mazajiem zvejas kuģiem pie ieejas Ventspils ostā, bet mēs visu 2003. Jaungada nakti gājām ar degunu pret vilni, cīnoties ar spēcīgo vēju un 3–4 metrus augstiem viļņiem. No rīta pienācām pie Ventspils, taču izrādījās, ka arī ieeju ostā bija nobloķējis ledus.

Atkal lūdzām palīdzību, atnāca velkonis Ventspils, taču arī tas kopā ar mums iestrēga ledū. No jauna gaidījām Marsu – tas izveidoja ledū celiņu, pa kuru Ventspils mūs ievilka ostā. Mājās ieradāmies 1. janvāra vakarpusē – laimīgi, ka esam atgriezušies sveiki un veseli.