Latvijas spēks ir zemē, varenība – uz jūras

Latvijas vārds ir nesaraujami saistīts ar jūru. Latvieši jau kopš seniem laikam bijuši lieliski kuģotāji un kuģu būvētāji un, neskatoties uz to, ka daudzas varas bieži liedza pašiem doties jūrā, pamanījās izveidot pat savu nacionālo jūrskolu un floti. Tieši jūra un ar to saistītā saimniekošana cauri laika griežiem ir kurzemnieku identitātes veidotāja. Laikos, kad Ventspils ostā notiek veiksmīga saimniekošana, līdzi plaukst arī pilsēta un reģions.

Un otrādi – kad dzīvība pieklust ostā, pieklust arī pilsētā. Latvieša identitāte nav tikai arāju uz zemnieku tauta, tajā ieausts arī jūrnieka pamatīgums, sīkstums un lepnums. Savukārt Ventspils ostas vārdu pasaulē nesuši dažādi karogi – sākot no senajiem kuršiem, melnā vēža, līdz visbeidzot – sarkani balti sarkanajam.

Dievs, sargi mūs no uguns, mēra un kuršiem!

Jau kopš 9. gs. Latvijas teritorijā dzīvojošās senās baltu tautas bija aktīvas kuģotājas un tirgotājas, bet kurši 11.–13. gs. bija pazīstami kā izcili jūras braucēji. Tie bieži siroja skandināvu zemēs, kā arī piekopa aktīvus tirdzniecības sakarus ar Skandināviju un Krievzemi. No kuršiem baidījās pat vikingi. Kurši visilgāk spēja pretoties Livonijas ordeņa karaspēkam.

Melnā vēža spīlēs

«Kuģis senatnīgs

Tuvāk peld, un redzu tam iesarkanā flangā

Vēzis melns un līks.

Vai no Gambijas tev braukt, vai Tobago krastiem

Hercogs Jēkabs liek,

Burām piepūstām, žuburainiem mastiem,

Cēlais kurzemniek?»

(V. Strēlerte dz. Parādība Ventspils ostā)

Kurzemes hercogistē Ventspils bija galvenā osta. Hercogistes saimnieciskajā darbībā jūras tirdzniecībai bija ļoti nozīmīga loma. Hercogs Jēkabs izveidoja lielu tirdzniecības floti un būvēja kuģus. Pateicoties plašajam eksportam no Ventspils un Liepājas ostām, attīstījās arī pārējā Kurzemes teritorija. Dažādās manufaktūrās ražoja plašu preču klāstu.

Jāpiemin, ka, tieši pateicoties kuģu būvētavām, Kurzemes baznīcās vēl aizvien tūristi brauc apjūsmot smalkos un greznos kokgriezumus, kurus darinājuši tie paši meistari, kas veidoja dekorus hercogistes kuģiem. Daudz no hercogistes laikiem ir pagaisis, tomēr daudzi atspulgi palikuši un veidojuši šodienas Latvijas identitāti. No hercogistes laikiem mantota arī lauva, kas atrodas Latvijas republikas ģerbonī.

Latvieši – kuģu īpašnieki

Latviešu jūrniecība atdzima līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu 19. gadsimtā, līdz ar Krišjāņa Valdemāra aicinājumu pašiem braukt jūriņā. Tieši latviešu kuģīpašnieki un jūrnieki, ejot pa Krišjāņa Valdemāra norādīto ceļu, sasniedza materiālu patstāvību un līdz ar to deva lielu ieguldījumu latviešu nācijas veidošanā un neatkarībā no vācu muižniecības un buržuāzijas, kopumā uzbūvējot vairāk nekā 500 tālbraucēju burinieku.

Diemžēl Pirmais pasaules karš gandrīz pilnīgi iznīcināja Latvijas jūras transportu, tā laikā Latvijas ostas pārtrauca darbību. Rīgas, Liepājas un Ventspils ostas tika bloķētas, ieejas tajās – mīnētas. Kara gados mūsu tirdzniecības flote zaudēja ap 230 burinieku.

Pirmoreiz sarkanbaltsarkanais

Par Latvijas kara flotes dibināšanas dienu uzskata 1919. gada 10. augustu, kad pie armijas štāba tika nodibināta Jūras nodaļa. Brīvības cīņu laikā kara darbībā tika iesaistīti arī privāti tirdzniecības kuģi, kuteri, tvaikoņi un velkoņi, dodami nozīmīgu artavu kaujās. Latvijas kara floti nodibināja Keizerlings, bet vēlāk latvisko garu tajā nostiprināja dzimis ventspilnieks – admirālis Teodors Spāde. Tomēr pirmās brīvvalsts laikā tranzīts apsīka un osta pieklusa.

Zem sveša karoga

Latvijas flotes likvidācija sākās 1940. gadā jūnijā, kad Padomju Savienība okupēja Latviju. Tolaik daļa tvaikoņu atradās Latvijā un tika nacionalizēti, citi palika ārzemju ostās un nekad vairs neatgriezās Ventspilī. Vēl citi, nonākuši dažādu PSRS resoru pakļautībā, pazuda plašajā padomju saimē. Cīņās starp Vāciju un Krieviju bojā gāja arī vairums latviešu kara kuģi. Tomēr mūsu tautieši tolaik savas jūras vagošanas prasmes nezaudēja, bet strādāja plašajā padomju tirdzniecības un zvejas flotē. Cerība reiz atkal kuģot un komandas uz kuģa dot latviešu valodā nekur nebija zudusi.

Atkal plīvo sarkanbaltsarkanais

1989. gadā tika izveidota Latvijas Jūrniecības savienība, kuras mērķis bija atjaunot latviešu slavu pasaules jūrās – lai Latvijas kuģu mastos atkal plīvotu sarkanbaltsarkanais karogs un lai uz tiem atkal skanētu latviešu valoda. Kad Latvija atguva neatkarību, kuģi, uz kuriem kapteiņi bija latvieši, to atzīmēja, pat būdami tālu prom no Latvijas krastiem. Pārliecinātie komunisti tolaik pret latviešu apkalpes nacionālajām izpausmēm bijuši bezspēcīgi.

Ventspils brīvostas pārvaldes pārvaldnieka palīgs Guntis Tīrmanis tolaik bija Ventspils zvejas ostas kapteinis. Viņš atceras, ka, pēc papīriem būdami vēl PSRS kuģi, daudzi ostā nākuši ar sarkanbaltsarkano karogu.

Tomēr skumja nots ieskanas faktā, ka šobrīd, neskaitot mazos zvejas kuģus, tikai 24 tirdzniecības kuģi pasaules ūdeņos kuģo ar Latvijas karogu. Arī sirmajiem kungiem, vecajiem jūras vilkiem, kas dalās atmiņās par dienu, kad tie varēja kuģot zem sava karoga, balsī skan nožēla, kad jāskatās, kā tiek iznīcināta mazās zvejas flotes.